Sapņa piepildījums

2013. gada 27. septembris 00:00

Ceļosim! Āfrika liek novērtēt sadzīvi Latvijā.

Pirmo reizi dodoties uz Āfrikas kontinentu, bijušās bauš-ķenieces Lingitas Linas Bopulu mērķis bija garīgi pilnveidot sevi, apskatīt vietu, kur ir viņas saknes, kā arī gūt jaunu dzīves pieredzi.

«Man decembrī paliks 20 gadi, es kļūstu par jaunu sievieti, sāku skatīties uz dzīvi ar citādām acīm, tāpēc Āfrika kā eksotiska vieta bija ideāli piemērota emocionālajai pilnveidei,» saka ceļotāja.

Tēva dzimtene
Visu ceļojuma laiku mēneša garumā meitene pavadīja Kongo galvaspilsētā Brazavilā. Pirmoreiz braucot caur pilsētu, prātā nācis jautājums: «Ja šī ir galvaspilsēta, kā tad ir laukos?»

«Uz ielām bija ļoti daudz būdu – bez durvīm, bez logiem. Priecājos, ka manam tēvam ir ļoti skaista māja, salīdzinot ar lielāko daļu tur redzamo, taču tā tik un tā nepildīja mums Latvijā ierastās funkcijas. Nebija ūdens, tas bija jānes no ūdens krātuves, elektrība ik pa laikam zuda – tā gan nav mājas vaina, bet pilsētas. Iespaidīgs skats, kad naktī visur deg gaismiņas, bet pēkšņi strāva pazūd un pilsēta kļūst tumša. Dažkārt elektrības nav pāris stundu, citreiz – pat vairākas dienas,» situāciju raksturo Lingita.

«Dzīvojot Latvijā, mēs nenovērtējam komfortu, kas ir visapkārt. Pirmā lieta, ko izdarīju Rīgas lidostā atgriežoties, – desmit minūtes mazgāju rokas karstā ūdenī. Tā likās kā īpaša balva.»

«Pilsēta pārsvarā ir smilšaina. Galvenās ielas ir asfaltētas, bet tādas ir tikai pāris. Dažreiz mašīnas mazajās ielās nogrimst, un tad nākas stumt, bet nemaz nebija tik slikti, kā izklausās. Jautri! Uz ielām redzēju tikai pāris suņu, iedzīvotāji mājdzīvniekus netur, bet brīvi pa smilšainajām ielām staigā vistas, to gaļa ir ļoti izplatīta maltītēs – to ir gan viegli iegādāties, gan arī pagatavot.»

Prāta attīrīšanas kūre
Pārsvarā Kongo iedzīvotāju ikdiena paiet mierīgi. 90% gadījumu vīrieši apgādā ģimeni un sievietes pavada laiku mājās ar bērniem. Ir arī izņēmumi. Dažas sievietes strādā par frizierēm vai arī uz ielām tirgo augļus un dārzeņus.

Ikdienā cilvēki sazinās franču jeb oficiālajā valsts valodā vai arī lingala valodā, kas ir nacionālā jeb tautas valoda. Lingita sava brauciena laikā runāja franču mēlē, ko apguvusi vidusskolā, kā arī papildus internetā.

Būdama Kongo, Lingita ar tēva tālruni sazinājās tikai ar savu mammu. Viņas Latvijas mobilais telefons neuztvēra zonu, un interneta arī nebija. Tas bijis ļoti vērtīgi, jo, atslēdzoties no ierastās vides, ir daudz vieglāk mainīt iekšējo pasauli. «Āfrikā ikdienā nācās strādāt smagu darbu, taču tas man nāca tikai par labu. Ceļojuma laikā lasīju Siņeļņikova grāmatu «Izproti savu slimību», tā apvienojumā ar Āfrikas gaisu man ļoti palīdzēja uztvert dzīvi citādi,» atzīst Lingita.

Iekļūst avārijā
Neiztika bez ekstrēmām situācijām. «Autobraucēji uz ielām pārvietojas, kā grib, tikai pēc sev zināmiem likumiem. Ir ļoti maz ceļa zīmju, bieži mašīnas pīpina vai arī šoferis atver logu un rāda žestus, piemēram, īkšķis uz augšu nozīmē «tagad braukšu es, dodiet man ceļu!». Reizēm otrs šoferis rāda, ka nekur nelaidīs, kratot galvu noliegumā. Bieži novēroju nesaskaņas uz ceļiem, tāpēc mani nemaz nepārsteidz, ka cietu autoavārijā. Mūsu automobilī lielā ātrumā ietriecās cita mašīna. Nācās apmeklēt Kongo slimnīcu. Labi, ka man tur ilgi nebija jāuzturas, jo tiku cauri tikai ar smadzeņu satricinājumu.»

Lingita priecājas, ka viņai bija iespēja apskatīt tēva dzimteni, iepazīt un iemīlēt savus radiniekus, kas dzīvo svešumā, kā arī pilnveidot iekšējo pasauli un franču valodas zināšanas. Viņa jau kopš bērnības sapņoja savām acīm skatīt šo zemi, tāpēc gandarīta par sapņa piepildīšanos.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Sapņa piepildījums

Kategorijas