Nedomā par slimību un trūkumiem

2013. gada 27. septembris 00:00

70 gadu jubileja – Ilgonim Rencim.

Invalīdu sporta un rehabilitācijas biedrības (ISRB) «Bauska» vadītājs, Rundāles novada iedzīvotājs Ilgonis Rencis uzskata, ka viņa īstā bagātība ir nodzīvotie gadi. Kopš bērnības Ilgonim ir bronhiālā astma, bet pusmūžā pēc aizkuņģa dziedzera operācijas sākta cīņa ar cukura diabētu.

Turas uz viļņa
Slimība prasījusi savu – savulaik Ilgonim amputēta kāja. Lai arī ikdienā rundālietis pārvietojas staigājot, invalīdu sporta sacensībās viņš startē ratiņkrēslā, jo paskriet vairs nevar un kājas protēze, kuras lietošanas termiņš ir aptuveni četri gadi, ir jāsaudzē.

«Tagad jau nav tik traki kā agrāk, ir visādi medicīniskie līdzekļi,» noteic jubilārs. Viņš atklāj, ka vidēji trīs reizes dienā «sadursta pirkstu», lai ar īpašu ierīci izmērītu cukura līmeni asinīs: «Vissliktāk ir tad, kad cukura līmenis ir zems. Sajūta tāda, it kā būtu piedzēries.» Taču ne tikai modernā medicīna Ilgoni notur «uz viļņa», bet arī darbs, cilvēku atsaucība un paša neatlaidība.

Jubilāra tēva mājas atrodas Jelgavas novada Svētes pagastā. Ilgonis dzimis grūtā laikā: «Bija karš, gadu pirms manis no bērnu triekas nomira brālis, taču vecāki, būdami jau gados, nepadevās. Kā jau zemniekiem, viņiem bija vajadzīgs kāds, kas pārņems saimniecību. Nekāds saimnieks gan no manis nav sanācis, tur tagad šiverē māsas bērni un mazbērni.»

Olimpieši iedvesmo
Neraugoties uz to, ka visus skolas gadus, kad astma izpaudās vistrakāk, Jēkabnieku pamatskolā un Augstkalnes vidusskolā puisim bijis atbrīvojums no fizkultūras stundām, Ilgonis veiksmīgi piedalījās dažādās sporta sacensībās.

Jubilārs atklāj, ka viņam iedvesma radās, uzzinot par 1956. gada Melburnas Vasaras olimpisko spēļu dalībniekiem, kuru vidū netrūka cilvēku ar veselības problēmām. Visvairāk viņu uzrunājis kāds ar astmu slims amerikānis, kurš bija olimpiskais čempions svarcelšanā.
Pēc dalības skolas vieglatlētikas sacensībās, kurās Ilgonis pārspējis tos, kas ar sportu nodarbojas daudz nopietnāk, sācis pastāvīgi trenēties. Tad izmēģināta Latvijā mazāk populārā kārtslēkšana, kam joprojām Bauskas stadionā nav sava sektora. «Sacensībās Dobelē pirmo reizi turēju rokās bambusa kārti. Atšķirībā no alkšņa, ar kuru visu laiku biju trenējies, tā bija viegla kā spalviņa. Toreiz izcīnīju pirmo vietu. Nebija konkurences,» atceras jubilārs.

Tālāk no jūras
Ilgonis pēc vidusskolas gribējis mācīties par mediķi: «Iestājos Rīgas 2. medicīnas skolā, jo atzīmes man nebija tik spīdošas, lai varētu cerēt uz Medicīnas institūtu. Taču izrādījās, ka Rīgā nevaru dzīvot – nelabvēlīgs piejūras klimats.»

Spiests mācības atstāt, gaviļnieks devās darba meklējumos, kas viņu 1964. gadā atveda līdz Jaunsaules skolai, kur tolaik strādāja skolasbiedre. Tur bija vajadzīgs fizkultūras skolotājs, un Ilgonis to lietu labi pārzināja, darbs bija rokā. Jaunsaulē viņš nostrādāja divus gadus.

«Iepazinos ar rajona sporta komitejas priekšsēdētāju Jevgeņiju Kisielu, viņš mani pārvilināja uz sporta biedrību «Vārpa»,» stāsta rundālietis. Strādājot par biedrības sabiedriskā sporta daļas vadītāju, viņa pārziņā bija veterānu sacensības un GDA («Gatavs darbam un aizsardzībai») normu kārtošana. No tiem laikiem jubilāram īpaši atmiņā palikusi aina, kā deputāts Jānis Ādamsons uzvalkā krosu skrējis.
Veselībai pasliktinoties, Ilgonim piešķirta otrā invaliditātes grupa, un 1981. gadā viņš darbu atstāja. «Hobijs man bija puķu audzēšana. Savulaik kopu vairāk nekā simt šķirņu gladiolas, tulpes, potēju rozes. Ar tām varēju nopelnīt vairāk nekā oficiālajā darbā, taču veselības dēļ pamatīgi darboties nesanāca, jo nevarēju braukāt pa tirgiem,» atklāj rundālietis.

Pieprasa sacensības
Atgriešanās sporta dzīvē, kā apgalvo Ilgonis, ir nejaušība: «Invalīdiem vajadzēja kādu, kas organizē pasākumus. Pirmajās sacensībās ieradās vairāk nekā simt dalībnieku. Tas man bija liels pārsteigums. Tādu atsaucību neatminos «Vārpas» gados. Diska mešanas sektorā izveidojās rinda. Netrūka tādu, kas nekad nebija sportojuši.»

Nākamgad apritēs desmit gadu, kopš ir izveidota ISRB «Bauska». Biedrību uztur ziedojumi un Eiropas Savienības projekti. Pirms kāda laika katram biedrības loceklim sarūpēts savs formas krekls.

«Negribu lielīties, bet mēs esam viena no labākajām invalīdu sporta biedrībām Latvijā,» rundālietis norāda uz daudzajiem apbalvojumiem sacensībās. Taču svarīgākais ir nevis rezultāti, bet tas, ka sportojot ļaudis nedomā par savu slimību un ikdienas trūkumiem, noteic jubilārs.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Nedomā par slimību un trūkumiem

Kategorijas