Dzirkstis no leģendas

2013. gada 18. septembris 00:00

Smalkas detaļas koši iekrāso iecavnieka Visvalda Eglīša, dzīvas latviešu basketbola leģendas, atmiņu stāstus. Viņš joprojām apmeklē visas spēles netālajā «Dartijas» sporta namā, savulaik, kad vēl bijis treneris, pat divas minūtes līdz dzīvoklim, lai paēstu, bijis par ilgu, vēlīgi atminas dzīvesbiedre Judīte Tentere. Viņa dienasgrāmata, kuru iecerēts izdot, tapusi kaligrāfiskā, izcili skaidrā rokrakstā.
Man kā pusaugu basketbolistei Visvaldis Eglītis bija liela autoritāte, vienmēr precīzie padomi, pavadīti ar plašiem garo roku žestiem, daiļrunīgi rādīja vērtīgo pieredzi. Amatieru pretspēlētāji atminas – nekādi nav varējuši atņemt Visvaldim bumbu, ko viņš turēja vienā rokā. Basketbols senioram ir atvērta grāmata – gan mūsu valsts, gan NBA spēlētāji precīzi nosaukti vārdos, raksturojot spilgtākos plusus un mīnusus.

Vai skatāties tikai basketbolu vai arī citus sporta veidus?
– Man patīk dažādi sporta veidi. Kad labas spēles, hokeju var skatīties. Pats skolā vispirms sāku spēlēt volejbolu. Pirmo reizi par basketbolu avīzē izlasīju 1952. gada augustā, tolaik dzīvojām 30 kilometrus no Madonas Cēsu virzienā. Helsinkos bija notikušas Olimpiskās spēles, PSRS izlase palikusi otrajā vietā, zaudējusi amerikāņiem. PSRS izlasē spēlēja rīdzinieks Maigonis Valdmanis. Zaudējuši cīņu pie groza – amerikāņiem bijuši spēlētāji 2,13; 2,12; 2,09 metri, bet PSRS izlasē garākais bija 1,94 metri. Man toreiz 16 gadu bija, brālis nomērīja – 1,98 metri. Esmu garāks par PSRS izlasi!
Pirmo basketbola spēli redzēju, kad man bija 19 gadu – Gaujienas rajons spēlēja pret Gulbenes rajonu. Gaujienas rajons vinnēja.

Kas jūs atveda uz Rīgu?
– Kad tēvs atnāca 1956. gadā no izsūtījuma, vienu gadu vēl strādāju Jaunpiebalgas mežrūpniecības saimniecībā, vagonus krāvu. Mans tēvs bija izsūtīts 1950. gadā, bijām ģimenē septiņi bērni, es – vecākais. Bija jāstrādā. Es, vagonus kraujot, labi nopelnīju, sapirku grāmatas, burtnīcas, rēķināju, rakstīju. Kad pavasarī bija eksāmeni, aizgāju uz skolu. Skolotāji konstatēja, ka zināšanas ir apmierinošas, un izsniedza apliecību, ka esmu beidzis 10. klasi.
Kad tēvs atgriezās, teica – jāpabeidz vidusskola. Aizgāju uz Cesvaines vidusskolu, kas bija pilī, tā apkārtnē bija prestižākā. Mani uzņēma 11. klasē. Skolā bija neliela zāle, sākām pa vakariem spēlēt. 1957. gadā atbrauca Izglītības ministrijas darbinieki, kuri ieraudzīja mani starp citiem skolēniem. Biju pāri visiem. Ministrijas cilvēki pazina treneri Alfrēdu Kraukli, pateica viņam.
Mēs ar brāli bijām aizgājuši uz dzirnavām graudus samalt, nākam pa ceļu, apstājas vieglā mašīna. Nodomāju: «Man arī būs ceļš uz Sibīriju kā tēvam.» Bet nē – prasīja, vai mani sports interesē, aicināja braukt uz Rīgu.
Kad Krauklis atbrauca uz skolu, skolotāju istabā pie baltās podiņu krāsns pieliek lineālu – man pāri diviem metriem. Pirmais jautājums Krauklim bija skolotājiem – vai kārtīgi uzvedas, vai mācās? Ap Jauno gadu bija divas nedēļas brīvas, aizbraucu uz Rīgu, tur man iedeva treniņtērpu, bumbu, parādīja driblu un metienus. Fizkultūras skolotājam iedeva vēstuli ar programmu, kas jāapgūst.
Kad pabeidzu skolu, sakrāmēju koferīti un aizbraucu. Rīgā dzīvoju pie mammas mammas, viņa man ļoti palīdzēja, rūpējās.

Kādas priekšrocības un mīnusi jūsu karjerā bija vēlam sākumam?
– Ja jaunāks būtu sācis, vijīgāks varēju būt. Izturība, spēks man bija. Izstieptās rokās varēju vingrinājumu ar 12 kg hantelēm izpildīt 12 reizes. Lēciens varēja augstāks būt, bet no pasaules klases volejbolista Bugajenkova iemācījos šādu paņēmienu – uzšuvu vesti ar kabatām, tajās saliku 20 kg smiltis, lēkāju pa trepēm uz piekto stāvu. Es biju vairāk pieredzējis, ātri apguvu spēles stratēģiju.

Kā nonācāt Iecavā?
– Kad beidzu spēlēt galvaspilsētā, atbrauca pie manis no sporta kluba «Dartija» Kārlis Strēlis, Bauskas «Vārpas» vadītājs Voldemārs Balodis, Juris Garkalns, kas Iecavas internātskolā bija fizkultūras skolotājs. Lai nāku par spēlējošo treneri.
1974. gada ziemā sāku, būs 40 gadi, kopš esmu Iecavā. Tai pašā gadā, 3. jūnijā, sporta namam ielika pamatus. «Progress» rīkoja apsējības svētkus stadionā aiz baznīcas, apbalvoja labākos pavasara darbu darītājus. Tur bija divi volejbola laukumi, basketa un futbola laukums, skrejceļš vieglatlētiem. Notika tik grandiozi sporta svētki, kādu tagad vairs nav.

Kā sākāt izpildīt savu kroņa gājienu – pusāķi ar vienu roku?
– Tas toreiz bija populārs metiens. «VEF» komandā ļoti labi āķa metienus izpildīja centra spēlētājs Bruno Drāke, «ASK» bija labs āķu metējs Ivars Vērītis. No viņiem mācījos. Ja to daudzmaz pareizi izpilda, tas ir nesedzams metiens. Ar otras rokas elkoni drusku pieturu pretspēlētāju, kas mani sedz. Ja metu ar trajektoriju griezienā, sedzējs neko nevar izdarīt. Man var traucēt pie bumbas saņemšanas, bet metienu vairs ne.

Otra leģenda bija jūsu saspēle ar Kārli Strēli. Kā gāja, kad viņa nebija laukumā?
– Ar Kārli Strēli esam 35 gadus kopā nospēlējuši, sākot no 1961. gada «VEF», «ASK», Latvijas izlasē un veterānu izlasē. Kad viņa nebija laukumā, ļoti to jutu. Viņš mācēja man iedot piespēles.

Kad pēdējoreiz izgājāt laukumā kā spēlētājs?
– Rīgā 2000. gadā notika pirmais Eiropas čempionāts veterāniem, mēs zaudējām somu un igauņu apvienotajai komandai, ieguvām otro vietu. Man bija 64 gadi.

Kas no jaunievedumiem basketbolā jums liekas labs, kas – ne?
– Agrāk nebija trīspunktu metienu. Metām tālos, bet tos tāpat skaitīja kā divus punktus. Taču es esmu pretī, ka centri spēlē kaut kur ārpus zonas, blokus liek. Tagad ir tāds stils, tā spēlē arī NBA. Ne visi garie tā var. Sabonis tā varēja. Bērziņš vairāk par trijiem mačā netrāpa, savus piecus aizmet garām. Mest var no jebkuras vietas, bet precizitātei jābūt.
Es uzskatu, ka centra spēlētājam gan uzbrukumā, gan aizsardzībā jāsaimnieko soda laukumā. Jāmāk centram iespēlēt, viņam jāmāk ieņemt vietu, lai piespēli saņemtu. Citādi groza apakša ir tukša un atlēcošās bumbas savāc pretinieki.

Kāda ir izjūta redzēt savu stendu Iecavas sporta un vēstures muzejā vai aprakstu basketbola Godazālē?
– Pagodinājums jau ir par ielikto darbu. Tas ir liels. Es sāku vēlu, gribējās ātrāk ko sasniegt. Tagad treneri reti tā strādā. Kad pirmo gadu aizgāju uz Rīgu, strādāju rūpnīcā «VEF» maiņās.
Treneris Krauklis lika visas sporta namā notiekošās spēles – sieviešu, vīriešu – apmeklēt. Uz katru spēli bija jābūt līdzi treniņtērpam, kedām un bumbai somā. Kad beidzās mači, kamēr apkopēja no viena gala mazgā zāli, es otrā galā ar treneri individuāli izpildīju dažādus metienus. Treneris atnāca pie vecāsmātes, pārbaudīja, ko es ēdu, pateica – jābūt tam un tam! Viņa vienmēr rūpējās, teica – atnāks Krauklis, bet tas un tas nebūs. Vai tagad treneri pārbauda, kāds audzēkņiem uzturs?

Vai esat atstājis savu basketbola izjūtu, savu pieredzi jaunākajai paaudzei?
– Redzēs, vai man izdosies – esmu uzrakstījis grāmatu par savu dzīvi. Biedrība «Liepas» vāc naudu tās izdošanai. Tā būtu skolām un jaunajiem, ko lasīt, ar visādām bildēm. Materiāli savākti bibliotēkai.

Kas jums sirdij tuvāks – Zemgale vai Vidzeme?
– Vidzeme. Noteikti Vidzeme.

Visvaldis Eglītis

Dzimis: 1936. gada 4. aprīlī.

Augums: 213 cm.

Basketbolu spēlējis centra uzbrucēja pozīcijā.

1958. – 1965., 1974. – 1976. gads – Rīgas «VEF klubs», 1965. – 1974. gads – Rīgas «ASK» vienība.

1960. un 1963. gadā bronzas medaļa PSRS čempionātā un Tautu spartakiādē.

Latvijas PSR izlasē aizvadījis 128 spēles, piecas reizes kļuvis par Latvijas PSR čempionu.

1965. gadā ar PSRS izlasi izcīnīja uzvaru Eiropas čempionātā.

Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta godazīmes kavalieris, Basketbola savienības goda biedrs.
Avoti: wikipedia.org, godazale.basket.lv, latvijaslaudis.lv.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Dzirkstis no leģendas

Kategorijas