Amatu maiņai šķēršļu nav

2013. gada 6. septembris 00:00

Pagājušas tieši 36 vasaras, kopš Iecavu par savām mājām sauc Anita Onzule. Lai gan ar šo vietu jubilāre ir saistīta daudz ilgāk, pašas izvēle pirms galīgās pārcelšanās uz Iecavu mudinājusi nedaudz «padauzīties» apkārt.

Patīk sports
Anita dzimusi toreizējā Alūksnes rajona Karvas pagastā. «Tur guļ visi mani radi. Vecāki viņsaulē aizgāja agri,» stāsta Anita. Tikpat kā visa viņas jaunība – no pirmās līdz vienpadsmitajai klasei – pagājusi pie tantes Ērgļos. Pērn kopā ar vēl dzīvajiem klasesbiedriem rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa memoriālajā muzejā «Brakos» atzīmēti 50 gadi, kas pagājuši kopš vidusskolas izlaiduma.

Jubilāre studējusi Fizkultūras institūtā, mācoties par sporta skolotāju: «Jau pamatskolas laikā aktīvi nodarbojos ar sportu, bet vidusskolas gados biju iekļauta Latvijas izlasē – skrēju vidējās un garās distances.»

Ar skaistiem pasākumiem
Institūtu absolvējot, saņemts norīkojums darbā Iecavas vidusskolā. Iecava jubilārei nav sveša, jo pirms kāda laika te būts praksē, taču dzīvokļa nav bijis. Anitu un vīru drīz pēc kāzām darba meklējumi aizved līdz Mežotnei. Savā profesijā jubilāre vairākus gadus nostrādā gan Mežotnes astoņgadīgajā, gan profesionālajā skolā. «Darbs prasīja iestāšanos komunistiskajā partijā. Kad nomainījās vadība, pārgāju uz kolhozu «Sarkanais strēlnieks». Tur biju partijas sekretāre. Pienākumi bija dažādi – ja kāds audzēknis neieradās skolā, jābrauc šo meklēt. Organizēju kultūras un sabiedriskos pasākumus – visas slaucēju, traktoristu sacensības, balles, koncertus. Vai cik skaisti pasākumi mums tad bija!» aizdomājas jubilāre.

Dažādas profesijas
Kolhoziem apvienojoties un notiekot reorganizācijai, Anita pārcēlās uz Iecavu. Taču arī šeit drīz vien saimniecības apvienojās, un jubilāre kārtējo reizi mainīja profesiju, kļūstot par laboratorijas vadītāju Iecavas stacijas cukurbiešu pieņemšanas punktā. «Pēc apraksta biju ķīmijas inženiere. Kas nu es par ķīmiķi?» smej iecavniece.

Tur Anita nostrādā visilgāk – 18 gadus – un pārdzīvo pat nozares likvidāciju: «Kad mūs padzina, tad tur visu grieza, aizvāca un demolēja. Neviens nezina, kur palika mūsu privatizācijas sertifikāti. No punkta nekas nav palicis pāri – ēkas nojauca un dzelzceļu nozāģēja.» Deviņus mēnešus viņa bijusi bezdarbniece, pēc tam varējusi priekšlaicīgi pensionēties.

Jubilāre atklāj, ka savulaik brīvajos brīžos audzējusi kāpostus un tulpes, ko vedusi tirgot līdz pat Volhovai Krievijā.

Ar dzīvi apmierināta
Par dzīvi Anita nesūdzas, kaut gan atzīst, ka būtu gribējies lielāku pensiju. Viņasprāt, ir nodzīvots smuks darba mūžs, izaudzināti divi dēli Edgars un Normunds, un katram ir trīs bērni – divas meitas un dēls.

Ļoti daudz laika, īpaši lielāko daļu vasaras, jubilāre pavada pie māsīcas Ozolniekos, kur iecavniecei iekārtots pašai savs dārziņš. Vismaz reizi gadā viņa dodas uz dzimto pusi. Anita stāsta, ka Alūksnes kapu svētki ir tikpat vērienīgs pasākums kā Dziesmu svētki Rīgā.

Jubileju svinēt Anita ieplānojusi nākamās nedēļas nogalē. Priekšlaikus dzimšanas dienas rīkot neesot labi.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Amatu maiņai šķēršļu nav

Kategorijas