Kā mītiska pilsēta laukos

2013. gada 4. septembris 00:00

Vecumniekos uzmanību piesaista Jura Audzijoņa kokamatniecības sēta «Jūras». Kāpēc mājai tāds nosaukums? «Blakus ir «Zvejnieki», tāpēc jābūt līdzsvaram,» komentē saimnieks. Ne katru dienu sanāk pabūt mājā, pēc kuras apmeklējuma iegūtā enerģija vēl ilgi mutuļo tādā daudzumā kā jūra.

Ieejot sētā pirmo reizi, rodas jautājums: «Kāpēc šeit esmu nonākusi tikai tagad?» Enerģija plūst ne tikai no dzīvespriecīgā, 70 gadus vecā lietuviešu izcelsmes mājas saimnieka, bet arī no katra viņa izveidotā koka mākslas darba.

Ar zeltainu gaismu
Juris uz Latviju pārcēlās vēl pirmsskolas vecumā, sākumā uz Codi, bet nu jau vairāk nekā 30 gadus savu mājas mieru atradis Vecumniekos. Vārds «miers» šajā situācijā skan nedaudz pretrunīgi, jo miera mājā «Jūras» nav. Vismaz no ziņkārīgajiem tūristiem noteikti. Taču tas saimnieku priecē, jo cilvēks, viņaprāt, ir pats svarīgākais šai saulē. Ciemiņi viņa «pilsētā» ir gaidīti jebkurā laikā.

Juris jau kopš bērnības uzskata, ka vīrietim pašam ir jāsakrāj līdzekļi un jāuzceļ sava māja. Sieva Dzintra palīdzējusi ar ķieģeļu pienešanu, lai darbs ātrāk ritētu. Sapnis neapstājās pie viensētas iekopšanas. Tas ar jaunu sparu atplauka apmēram pirms 16 gadiem, kad Juris fiziskas pārslodzes dēļ piedzīvoja neparastu atgadījumu. Viņu pārņēmusi savāda harmonijas izjūta, un viņš redzējis zeltainu gaismu. Iespējams, to pašu, ko pārvērtis savā pirmajā koktēlniecības meistardarbā – Dievmātē Marijā –, ko iesvētījuši trīs mācītāji.

No mistiskā mirkļa, ko atcerēsies mūžam, pilnībā izmainījusies vīrieša dzīves filozofija. Pirmkārt, no neticīga vīra viņš kļuvis dievbijīgs un, otrkārt, ar pacietīgu darbu atklājis sevī koktēlniecības talantu, ko novērtē arī daudzie tūristi. Īpašs prieks Jurim ir par ciemiņiem no viņa dzimtenes, kas neļauj aizmirst viņa lietuviešu valodas prasmi un vārdu krājumu.

It visam ir sava nozīme
«Jūru» gaisotne, tāpat kā tāda paša nosaukuma ūdenstilpe, ir iedvesmojoša, nomierinoša un iekvēlinoša reizē. Tā liek domāt par cilvēka pašapliecināšanās dažādajiem veidiem. Kokamatniecību Juris apguva pašmācības ceļā, līdz tam darbojies celtniecībā, bet nu mājai piegulošā teritorija ir kā entuziasta izstāde. Meistars izmanto dažādus kokus – gan simtgadīgus ozola baļķus, no tiem grebdams savu stāstu, gan stiķē kopā dažādus materiālus.

Augstā baznīca šķiet kārdinoša ne tikai parastiem garāmbraucējiem, bet ir pieprasīta vieta jaunlaulātajiem, kur gūt svētību.

Audzijoņu namā iesākta jau septītā viesu grāmata, kur ciemiņi ieraksta par piedzīvoto pārdomas. Atzinības nav paslēptas tikai cietajos vākos. Koka sienas ir kā nosētas ar valsts, pašvaldības un atpazīstamu cilvēku pateicībām, apbalvojumiem. Neskaitāmi daudz diplomu ar tekstiem «Sakoptākā sēta», līderis konkursā «Rosīgākais pagasts», «Par tūrisma veicināšanu» un citi.

Neaprakstāmas esot izjūtas, kad kādreiz atbraukušie viesi atsūta dāvanu ar nozīmi. Goda vietā uz altāra sedziņas, ko izšuvusi kāda Austrālijas latviete, stāv nozīmīgiem pasākumiem paredzēta svece no Izraēlas. Tā savērpta kopā no vairākām svecēm un degļiem, simbolizējot Jēzus Kristus vecumu.

Dzirnavas, pirts, goda krēsls, Svētās Marijas rokas, šūpoles un pār dīķi vedošs tiltiņš, kur, ejot pāri pirmo reizi, var iedomāties vēlēšanos... it visam ir savs stāsts un nozīme.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Kā mītiska pilsēta laukos

Kategorijas