No Lielā līdz Mazajam Munameģim

2013. gada 30. augusts 00:00

Pie datora piesietajiem, svaiga gaisa un kustību deficītā grimstošajiem īpaši noderīgs ir netāls izbraukums uz Igauniju «No Lielā līdz Mazajam Munameģim». Dabas ainavas, pastaigu takas pakalnos, gar upēm un ezeriem, pa mežiem un pat pazemē – tas viss ir vienā maršrutā, ko nedēļas nogalē izbaudīju šomēnes.

Kāpiens Olu kalnā
Lielais Munameģis ir augstākais punkts Baltijā, tas sasniedz 318,1 metru. Mūsu Gaiziņš smieklīgi atpaliek – vien 311,6 m. Kārtīga izvingrināšanās ir uziešana līdz Olu kalna – tāds ir nosaukuma tulkojums latviski – skatu tornim. Ja ir vēlme pa kāpnēm rāpties arī 29,1 m augstajā tornī, visi tauciņi pārvērtīsies muskuļos. Es tomēr izvēlējos liftu. No augšas paveras burvīgs skats uz mežu klājienu, kas atgādina zaļu jūru. Var redzēt pat Latviju un Krieviju. Un kāds gaiss!

Mazais Munameģis atrodas Otepē, tā absolūtais augstums ir 207,5 m. Otepi dēvē par ziemas sporta galvaspilsētu. Sportistu treniņnometnes tur ir augu gadu, arī augustā ar skrituļiem pa perfekti gludām asfalta trasēm traucas slēpotāji, un biatlonistu šāvieni no arēnas skan nepārtraukti. Otepē trenējusies arī Turīnas olimpiādes čempione slēpošanā Kristīna Šmiguna-Vehi no Igaunijas.

Tie, kam patīk ekstrēms augstums, var uzbraukt ar liftu vai kāpt pa kāpnēm Otepē slēpošanas tramplīnlēcēju Tehvandi skatu platformā, no kuras paveras lielisks skats uz kalnainajām ainavām. Kam augstums netīk, neiesaku tērēt naudu liftam, jo platformas grīda ir caurspīdīga un izjūta tur augšā ir baisa.

Kādā krāsā ir smiltis?
Piusas alu un smilšu karjera apmeklējums atklāj dabas neaprakstāmo krāsu daudzveidību. No mežu zaļajiem un debesu zilajiem toņiem līdz smilšu dzeltenbrūnganoranžsarkanajiem. Pēc tur skatītā es vairs nesaprotu, kāpēc saka – tas mētelis ir smilšu krāsā. Smiltis ir daudzkrāsainas, no mēļiem līdz spilgtiem toņiem.

Astoņus kilometrus garās Piusas alas mākslīgi radītas smilšu ieguvei, vispirms tās stikla ražošanai ņemtas no pazemes, pēc tam raktas atklātā karjerā. Pašlaik drošības apsvērumu dēļ apskatāma tikai neliela daļa.

Absolūti unikāls fakts – šajās alās ziemo sikspārņu kolonijas, šurp «pagulēties» traucas sikspārņi arī no Latvijas un Krievijas. Te ir ideāli konstants temperatūras un mitruma režīms lidojošajām pelēm, tālab ap 4000 īpatņu te ziemo vienā no Austrumeiropas lielākajām sikspārņu kolonijām. Ceļotājiem piedāvā noskatīties aizraujošu filmu par alām un sikspārņiem.

Kāju ikri jūt
Nedēļu varētu staigāt pa Reugi, pilsētiņu, kur senlejā ir septiņi ezeri desmit kilometru garumā un 52 m dziļumā. Tos savieno Ajo upe.
Reuges senlejai blakus ir daudzas ielejas. Populārākā no tām ir 300 m garā un 12 – 15 m dziļā Ēbikuorga jeb Lakstīgalu ieleja ap seno pilskalnu. Tur staigājām, līdz uzrāpšanās pa kāpnēm raisīja patīkamas sāpes kāju ikros. Šī vieta ir brīnišķa ievu ziedēšanas laikā, kad Ēbikuorgu piepilda lakstīgalu dziesmas, kas devušas ielejai nosaukumu.

Vēl «biroju darbinieku maršrutā» iekļautas pastaigas līdz mežonīgajam Hinni kanjonam, pārgājiens uz Tevaskojas klintīm, kur skatāms viens no lielākajiem smilšakmens atsegumiem Igaunijā. Viss noslēdzas ar pilsētniecisku adaptāciju – burvīgās Tartu apskati. Universitātes pilsēta pārsteidz ar milzum daudzām skulptūrām. Varēja kādu Bauskai atdot, citādi te nav, bet tur – pārpilnība...

BauskasDzive.lv ARHĪVS

No Lielā līdz Mazajam Munameģim

Kategorijas