Sezona mežā sākusies jeb zinātne par sēņošanu

2013. gada 30. augusts 00:00

Bārbeles pagasta Ausekļu dzirnavās 27. augustā notika Meža konsultāciju pakalpojumu centra (MKPC) rīkotais seminārs «Sēnes – viens no meža blakusizmantošanas veidiem». Lekcijas diskusiju formā sniedza Latvijas Dabas muzeja (LDM) Botānikas nodaļas vadītāja Inita Dāniele.

Aizraujošā mikoloģija
Rīgas reģiona MKPC nodaļas mežsaimniecības konsultante Rita Daščiora teic, ka Latvijā profesionālu mikologu ir maz, taču interese pamazām sāk parādīties. Sēņošana sāk kļūt par modernu, ekoloģisku jeb «zaļu» laika pavadīšanas veidu arī jauniešu vidū. Tieši bijušā Bauskas rajona reģionā trūkst aktīvu mikologu. Nav grūti iemācīties kļūt par to, kas interesē.

Mikologu vidū tiek organizētas izzinošas un izklaidējošas aktivitātes. Šogad nometnē Kazdangā mikologi atklāja jaunu sēņu šķirni – tā ir melnējošā beka. Atšķirības nav jāmeklē ar mikroskopu, ir jau ar aci redzamas. Varbūt tāda augusi jau gadiem, un to neviens tikai nebija atradis. Tieši šī iemesla dēļ tiek uzsvērts, ka katram ir iespējas izmēģināt veiksmi, azartu un pacietību.

Aizraujošas ir sēņotāju sacensības, kurās katrai komandai jālasa konkrētas sēņu šķirnes, kā arī sēņu vācēju rīkotās izstādes. Tāda tika organizēta arī otrdien pēc semināra dalībnieku kopīga Bārbeles meža apmeklējuma ar groziņiem.

Uz semināru piecus mazpulcēnus bija atvedis Bārbeles mazpulka vadītājs Voldemārs Barens. Mikoloģija jeb zinātne par sēnēm viņam nav sveša. Voldemārs priecājās, ka pasākums spējis pievilināt ne tikai vecāka gadagājuma cilvēkus.

Neizpostīt augšanas teritoriju
Aizsargājamo sēņu sugu saraksts laika gaitā tiek gan papildināts, gan arī samazināts. 1985. gadā tajā bija 32 sugas, bet pašlaik ir 62 sēņu sugas, teic mikoloģe I. Dāniele.

Sēnes augķermeņa nogriešana nekaitē statistikai, ja vien tas netiek izrauts ar visām «saknēm». Svarīgākā ir sēņu augšanas vietas un vides saglabāšana.

Pašreizējais saraksts ar aizsargājamajām sēnēm ir garš: raupjā tumšbeka, kas ož pēc aptiekas, velna beka ar sudrabpelēku cepurīti, Eiropā reti sastopamā purva sviestbeka, kas Latvijā aug katrā purvā, parazītiskā samtbeka, kas aug uz pūpēžiem, Rīgas centrā zem liepām bieži sastopamā sarkanā samtbeka, ļoti skaistā laškrāsas vēdekļa sārtaine jeb 2012. gada īpašā sēne, Jūrmalas kāpās redzētā, bet citu mikologu neatzītā kāpu tintene, krokainā kazbārde, kas izskatās teju kā mazs puķkāposts, Zemgalē vēl neuzietā toverīša sarkosoma u. c.

LDM pārstāvji aicina cilvēkus būt atsaucīgiem, dalīties sociālajos portālos un speciāli veidotajās vietnēs, piemēram, dabasdati.lv, ar pašu uzņemtajiem retu sēņu attēliem un vietu norādēm, jo galvenais kritērijs, kas traucē veidot pilnīgu informāciju ar aizsargājamo sēņu sarakstu, ir datu deficīts.

Pēc Latvijas Mikologu biedrības vietnes datiem, par 2013. gada sēni atzīta īstā mājas sēne jeb brants. Tā ir bīstamākā sēne ēkās, kas izraisa nopietnus bojājumus koka konstrukcijām. Sēne var izraisīt smagus materiālos un morālos zaudējumus ne tikai ēku īpašniekiem, bet arī sabiedrībai kopumā, nodarot kaitējumu kultūrvēsturiskām celtnēm. Mitras un pavēsas vasaras ir īpaši labvēlīgas šīs sēnes attīstībai.

Dažāda iedarbība
Lai sēni atzītu par indīgu, pietiek kaut tikai ar vienu gadījumu no 1000, jo saindēšanās atkarīga no organisma aizsardzības līmeņa. Citi saka: «Bet kā?! Mana mamma visu mūžu lasīja un ēda.» «Jā, tā var būt, bet vai uz vecumu nav novēroti veselības pasliktinājumi? Piemēram, sarkano asinsķermenīšu samazināšanās?» jautā mikologi.

Sēnes tiek sauktas par alerģiskām, it īpaši bērniem. Pirmo reizi ēdot kādas sēnes, nevajadzētu pilnu šķīvi pieliet ar to mērci, bet gan sākumā to nogaršot un pārbaudīt pirmo reakciju. Piemēram, parastā žultsbeka nav indīga, taču viena ar savu īpatnējo garšu var sabojāt visu mērci.

Speciālisti smejas: «Kas iet pa mežu un spļaudās? – Mikologs.» Lai strādātu par sēņu noteicēju, garšas sajūta ir vissvarīgākā. Taču rodas paradokss – visbiežāk saindējas tie, kas apgalvo, ka pazīst visas sēnes.

Svarīga ir detaļu atšķiršana. Piemēram, Latvijas indīgākā sēne zaļā mušmire līdzinās zaļajām bērzlapēm.

Cilvēki nereti smejas: «Es nolaizīšu indīgu sēni un nomiršu?» Nē, tā tas nebūs. Ir gadījumi, kad sēņu negatīvā iedarbība parādās vēlu, 2 – 3 dienas pēc apēšanas, kad vairs nav nozīmes kuņģa skalošanai, skaidro I. Dāniele. Vielas jau pārgājušas asinsritē, sākušas sabrukt aknas. Palīdzēt var tikai smaga terapija vai orgānu pārstādīšana.

Ir gadījumi, kad sarkanās mušmires iedarbojas uz nervu sistēmu un izraisa alkoholam līdzīgu iedarbību. Sāk rēgoties «baltās pelītes» un citi brīnumi. «Man vismaz šņabīti nevajag pirkt!» kāds saka, taču tas ir ārkārtīgi riskanti, jo viena reize var būt pēdējā.

Savukārt tinteni cilvēki izmanto kā pretalkoholisma zāles. Pat trīs dienas pēc šo sēņu ēšanas, uzdzerot virsū alkoholu (un otrādi), rodas nepatīkamas sekas: pulsa paātrināšanās, sejas pampšana un sārtums.

I. Dānieles «tā gadās» pūralādē ir stāsts, kad kāda kompānija meža piknikā cepusi sēnes ugunskurā un uzcienājusi ar tām pieklīdušu sunīti. Panika sākusies brīdī, kad suns pēc sēņu apēšanas nokritis zemē un sācis kratīties krampjos. Piknikotāji steidza uz slimnīcu ar skaļiem izsaucieniem: «Skalot kuņģi! Esam saindējušies!» Pa to laiku panikas izraisītājai piedzimuši kucēni... Morāle – ne vienmēr pie visa vainojamas sēnes.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Sezona mežā sākusies jeb zinātne par sēņošanu

Kategorijas