Baltijas ceļa atcerei

2013. gada 23. augusts 00:00

Andrejs Cīrulis, atmiņas no «Barikadopēdijas» (fragments)

Braucot ar mašīnu, es parasti ņemu stopotājus. Pāris reižu esmu veicis tādas kā anonīmas intervijas. Un vienmēr esmu bijis patiesā šo-
kā – kas ir bijusi Latvijas Tautas fronte(LTF), viņi nezina itin nemaz. Un minēšana vienmēr beigusies ar jocīgiem secinājumiem. «Padomju Jaunatne» – to arī nezina nemaz. Barikādes – jā, tētis kaut ko stāstīja, bet tā īsti nesapratu.

Un kā tad lai grib, lai viņi tagad mīlētu Latviju tā, kā mēs to mīlējām tad, kad sadevāmies rokās Baltijas ceļā?

Katram no mums par Baltijas ceļu savs stāsts. Un katram tas ir aizkustinošs.

Es toreiz, būdams PSRS tautas deputāts no Bauskas rajona, braucu uz Latvijas un Lietuvas robežu. Izbraucām agri, bet jau Bauskā iekļuvām sastrēgumā. Līdz robežai tikām laikā, jo mūsu «Padomju Jaunatnes» redakcijas mašīnai palīdzēja Bauskas miliči*, toties mēs redzējām lielu ceļu posmu, kas viss jau bija ļaužu piepildīts pat dažas stundas iepriekš.

Uzstājos mītiņā, kur vienkopus pulcējās lietuvieši un latvieši. Latvijas Tautas fronti pārstāvējām divi LTF Domes valdes locekļi – profesors Jānis Freimanis un es. Pateicoties tolaik pavisam jaunā politiķa Romualda Ražuka iniciatīvai un darbotiesgribai, mītiņā iztikām bez krievu valodas – tobrīd tā bija galīgi neiederīga. Romualds pats runāja abās valodās, un arī tulkoja mūs.

Atpakaļ braucām lēni, nesteidzīgi. Uz Rīgas pusi virzījās milzīgi gara, nebeidzama mašīnu kolonna. Un tie starmeši it kā mērķtiecīgi tumšajās debesīs sūtīja mūsu visu ilgas pēc brīvas Latvijas. Brīvu Latviju, brīvu Latviju – neko vairāk mums toreiz nevajadzēja. Kaut pastalās, kaut neēduši – bet brīvu Latviju. Tas bija viens vienīgs virsmērķis visai Latvijas tautai. Jā, Latvijas tautai – jo kopā ar latviešiem tur bija krievi, ukraiņi, lietuvieši, čigāni, ebreji, vācieši, poļi...

Tas notikums kopumā, tas gars, kas virmoja gaisā, pacilātās, laimīgās ļaužu sejas veidoja tādu kaleidoskopu, kas izstaroja nebeidzamu dzīvesprieku un vēl tagad liek skudriņām skriet pār muguru un acīs riesties asarām.

Tas bija trešdien.

«...ziedu laikus piedzīvot»
INĀRA EGLE, laikraksts «Padomju Jaunatne» 1989. gada 25. augustā, saīsināti pārpublicēts no «Barikadopēdijas»

«Šodien ir sāpju diena. Pirms 50 gadiem divi tirāni mūs pārdeva... Šodien ir atmiņu diena. Mēs atceramies tos, kas mums darījuši labu. Bet neaizmirstam arī tos, kas mūs nodevuši. Šodien ir vienotības diena. Mēs neesam smiltis saujā. Mēs esam cieti kā klints. Šodien ir spītības diena. Mēs neesam vergi, bet garīgi brīvi. Domāsim par to, lai mēs būtu arī fiziski un valstiski brīvi.»

Šie Latvijas Tautas frontes valdes priekšsēdētāja Jāņa Freimaņa vārdi 23. augusta vakarā uz Lietuvas un Latvijas robežas zem brāļu tautu karogiem un plakātā ierakstītiem vārdiem «Igaunija, Latvija, Lietuva – brāļi uz mūžu» saveda vienuviet ļaudis, kas pirms brīža klusumā virs galvām sadotajās rokās iekļāvās vēsturiski pirmreizīgajā dzīvajā Baltijas ceļā, vēl nebijušā sāpju un prieka līdzāspastāvēšanā.

Liesmo lāpas, aizdedzinot lielo ugunskuru, katra apziņā atbalsojot abās valodās izteiktos vārdus: «Latvija! Lietuva! Iededz savu svēto uguni! Savu ziedojumu! Savu sāpi un cerību uz brīvību!» Pie šīs uguns notikuma dalībnieki izteica acumirkļa izjūtas un attieksmi. Caur plaukstām plūstošo sirdssiltumu simtiem kilometru garumā par unikālu nosauca PSRS tautas deputāts, laikraksta «Padomju Jaunatne» redaktors Andrejs Cīrulis. Viņš teica: «..šī kopība sākās ar Latvijas un Igaunijas Tautas frontu, Lietuvas kustības «Sajūdis» dibināšanu, turpinājās Baltijas asamblejā un PSRS Tautas deputātu kongresā Maskavā, kad mūsu deputāti lika vairākumam ieklausīties mūsu sāpē.
Melo tas, kurš saka — Baltijā uzplaucis nacionālisms. Tieši pēc nacionālo kultūras biedrību izveidošanās mūsu republikā dzīvojošie dažādu tautību cilvēki atguva lielāku pašapziņu un sāka domāt par Baltiju.

Uz vienotību mudina arī tā melu kampaņa, kas pašlaik pret Baltiju izvērsta centrālajā presē. Mums jāatceras, ka tāda jau reiz piedzīvota, kaut vai pirms notikumiem Čehoslovakijā. Ja atklāja Molotova un Ribentropa melus, tad atklās arī tos, kas tiek runāti pašlaik. Tie nekļūs par ieroci runātāju rokās.

Mēs esam sapratuši – demokrātisku valsti var uzcelt tikai ar demokrātiskiem paņēmieniem.»

Cerību lietuviešos stiprināja «Sajūdis» valdes locekļa Romualda Ozola vēstis no kustības valdes sēdes par Lietuvas Republikas atjaunošanu mierīgā ceļā, veidojot Lietuvas un PSRS attiecības uz 1920. gada 12. jūlija līguma pamata. Viens miljons četri simti Lietuvas iedzīvotāju jau izteikuši savu attieksmi pret armijas izvietošanu Lietuvā.

Vienotības radītā cerība izteikta daudzās runās. Tai pievienojās arī Gruzijas pārstāvji, pārliecinot mūs, ka varam būt laimīgi, jo varam cits citu stiprināt.

Drošības izjūtu tautām radīja abu republiku tautas deputātu klātbūtne un valdības pārstāvju līdzdalība notikumā. Solot nopietnu Latvijas PSR Augstākās padomes nodibinātās deputātu komisijas darbu, izvērtējot 1939. gadā noslēgto paktu sekas republikā, Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija sekretārs Imants Daudišs ar savu uzrunu stiprināja katrā vienīgā tautas likteņlēmēja pašapziņu. Tās izpausmes ir pierādījušas, ka tauta pieņems tikai patiesību, ar ko ir jārēķinās.

Cilvēku atmiņa ir noturīga un glabā vēl LKP CK uzrunu laikraksta «Cīņa» lasītājiem 1987. gada 30. augustā, kurā, nosodot 23. augusta notikumus pie Brīvības pieminekļa, LKP CK birojs paziņo savu lēmumu – izstrādāt ILGLAICĪGU pasākumu programmu...

Mani neinteresē, kur šā gada 23. augustā bija šīs uzrunas autori un viņiem līdzīgie. Priecājos, ka viņi nebija pie šīs svētās uguns Baltijas tautu brīvības ceļā.

No tā vakara paliks arī dziedātais: «Dievs, dod mūsu Tēvuzemei ziedu laikus piedzīvot.» Ja tā ceļa izjūta saglabāsies katrā, kas tajā iekļāvās, dziesmā izteiktā vēlme nebūs neiespējama.

* Dodoties uz tikšanās vietu pie abu republiku robežas, nebijām rēķinājušies ar to, ka tautas deputātu Andreju Cīruli šajā dienā un šajā ceļā vēlēsies satikt tik daudzi Bauskas rajona iedzīvotāji. Tāpēc viņa paldies VAI darbiniekam Aldim Ozolam un lūgums pret šīs inspekcijas mašīnu ar valsts numuru 59-87 ЛТА izturēties ar vislabvēlīgāko attieksmi...

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Baltijas ceļa atcerei

Kategorijas