Stingrs, bet labestīgs

2013. gada 19. jūlijs 00:00

85 gadu jubileju svin Imants Minkēvičs.

Bauskā dzīvojošais Imants Minkēvičs, kad uzrunāts, ne īpaši priecīgi attrauc: «Nu kāds tad var būt noskaņojums? Bail par kājām. Katru mēnesi, nedēļu arvien sliktāk. Bail palikt uz gultas.» Viņš atklāj, ka salīdzinoši nesen mūžībā aizgājis viņa jaunākais brālis Jānis: «Pēc tam, kad nevarēja vairs pastaigāt, gadu tik nodzīvoja.»

Tomēr mājinieki opītim neļauj tā runāt, jo no Imanta sagaida sasniegt viņa tēva mūžu, kas nozīmē to, ka arī pēc desmit gadiem «Bauskas Dzīvē» rakstīsim par šo pašu baušķenieku.

Ciemiņi nogurdina
Imants atzīst, ka otrdiena, kad tika atzīmēta dzimšanas diena un ciemiņi nākuši trijos cēlienos, bijusi nogurdinoša. Turklāt vēl pašam sanācis viesoties pie dvīņumāsas Austras Mazbērstelē, kā arī aplūkot Vecrundāli, kur uzaudzis. «Vecajā pienotavā, kuru vadīja manas sievas (Inas) tēvs, vairs nekas nenotiek. Daudzas mājas ir nolaistas, apkārt nesakoptība. Labi, ka vismaz bijušajā skolā iekārtota bibliotēka,» redzēto atstāsta jubilārs.

Taču tad sarunā iesaistās viņa dēls Dainis, kas vēlas uzsvērt pozitīvo: «Tik traki jau tur arī nav. Visapkārt smuki apstrādāti lauki.»

Rada stabilu vidi
Minkēvičiem, kam aiz muguras jau zelta un smaragda kāzas, Dainis ir vienīgais bērns, ģimenē ienācis tikai pēc vairāku gadu kopdzīves. Toreiz jaunie vecāki bērna atnākšanai nogaidījuši piemērotus apstākļus, stabilitāti.

Atgriezies no armijas un nekur citur nevarējis atrast darbu, Imants sācis strādāt Misas kūdras purvā, kur sviedri lieti turpmākos sešus gadus. Nākamā darbavieta bija «Bauskas MRS» (mežrūpniecības saimniecība) cehs Vecumnieku pagasta Piebalgās. Tur jubilārs sākotnēji strādājis par apmetēju būvgrupā, bet pēc gada pārgājis uz galdnieku brigādi, kur licis kopā logus un durvis.

Lai gan saimniecība viņam Pie-balgās bija piešķīrusi dzīvokli, Imants brīvajā laikā – pa sestdienām – sāka celt plašāku ģimenes ligzdu. Ārsienu mūrēšanai palīgā saukta MRS būvbrigāde, jumta likšanai – kolēģi no galdniecības, bet ar iekšdarbiem galā ticis pats.

Pēdējos divdesmit gadus līdz pensijai jubilārs strādāja Patērētāju biedrībai piederošajā universālveikalā par remontstrādnieku. «Uzstādījām, mainījām un remontējām iekārtas. Reizēm darba bija ļoti daudz, bet reizēm visu dienu nodežurējām tāpat vien. Apkalpojām visus ne ar pārtiku saistītos rajona veikalus. Ja kāds izsita logus Uzvaras «Kamardē», braucām tos apmainīt,» stāsta baušķenieks.

Zelta rokas
Imanta vedekla Aelita uzskata, ka vīratēvam ir zelta rokas. Daudz no savām prasmēm iemācījis arī dēlam Dainim.
«Taču opītim vēl joprojām patīk visu pārraudzīt. Bez viņa klātbūtnes neviena nagla šajās mājās nevar tikt iedzīta. Viņš ir stingrs, bet labestīgs. Arī ģimenisks. Ļoti priecājas, kad atbrauc mazbērni un mazmazbērni, – pabaro ar pudelīti, samīļo, kopā spēlē dambreti vai dungo «Mazo mērkaķīti»,» stāsta Aelita. Viņa atklāj, ka Imantam ļoti patīk dziedāt. Šonedēļ, kad mājās saradušies ciemiņi un svinēta jubileja, gaviļnieks kādā brīdī izbrīnīts iesaucies: «Kas tā par jubileju bez nevienas dziesmas!?»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Stingrs, bet labestīgs

Kategorijas