Svētku jautrība un nopietnība

2013. gada 12. jūlijs 00:00

Ikvienai Portugāles pilsētai vai miestiņam ir savs aizbildnis no katoļu konfesijas svēto visnotaļ iespaidīgā «panteona». Tradīcija nemainīgi ir saglabājusies kopš agrīnajiem viduslaikiem. Svēto godināšana ir ļoti svarīgs portugāļu dzīves rituāls, bet piedalīšanās svinīgajās procesijās – liels gods lieliem, maziem, jauniem un veciem. Te netiek spriests, cik «pareizs» kristietis esi. Jaunie portugāļi nav diez ko cītīgi baznīcā gājēji, taču lūgšanu krellītes katram vienmēr ir kabatā. Tradīcija nezūd, bet mainās.

Ķiploks vai āmuriņš?
Latvijas tūristu grupās Jāņu nedēļu pavadīju Portugālē. Mums laimējās piedalīties gan saulgriežu nakts svinībās Portu – valsts otrajā lielākajā pilsētā pie Atlantijas okeāna –, gan Svētā Jāņa Kristītāja svētkos ziemeļu provinces centrā Bragā. Pilsētiņa vēl 12. gadsimtā kļuva par Portugāles arhibīskapu rezidenci un joprojām saglabā valsts reliģiskā centra statusu.

Svētā Jāņa Kristītāja svētku laicīgās un reliģiskās tradīcijas Portugālē ir ļoti atšķirīgas. Valstī ir divas galvenās svinību vietas – jautrs saulgriežu nakts festivāls Portu, kura noslēgumā visi dodas pie okeāna sagaidīt saullēktu, un krāšņa reliģiska procesija ar ielu gājienu, dažādiem viduslaiku svētku elementiem Bragā.

Portugālē joprojām ir ļoti populāra seno ķeltu tradīcija saulgriežu naktī ikvienam pretimnācējam viegli uzsist pa galvu ar ziedoša ķiploka galviņu. Tas ir labas veselības vēlējums. Mūsdienu portugāļi, kurus lauku idille vairs nevilina, ķiploku ir aizstājuši ar plastmasas āmuriņu. Gana asprātīgi un jautri. Portu ielās 23. jūnija vakarā āmuriņš bija ikvienam, arī mums, ko saņēmām dāvanā no gida Luiša un autobusa šofera Manueles. Portugāļi, līdz rītam līksmojušies, dažas stundas paguļ, ietērpjas svētku drānās un dodas uz baznīcu. Visā valstī 24. jūnijs ir oficiāli svinama diena, kad uz darbu nav jāiet.

Teatralizēti Bībeles stāsti
Jānis Kristītājs, Svētais Antonijs un Svētais Pēteris Portugālē ir galvenie svētie, kurus katoļi godina un pielūdz ikvienā baznīcā. Tā kā Svētā Antonija diena tiek svinēta 13. jūnijā, rotājumus pilsētu un ciemu ielās līdz Jāņa dienai nenoņem, tikai papildina. Dekori izskatās visai amizanti – koši papīra vai plastmasas kruzuļi, stilizētas saulītes un citi simboli, kas uz pilsētu senatnīgo, lieliski saglabāto ēku fona mums šķita nedaudz karnevāliski. Toties baznīcas 24. jūnijā grimst ziedu kupenās. Puķes, no kuru krāšņuma un daudzveidības žilbst acis, ir sakārtotas neatvairāmos floristikas mākslas darbos. Ar tām rotā svēto statujas, postamentus, altāri, lūgšanu kapelas.

Bragas katedrālē cilvēki ieņem vietas jau pāris stundu pirms Svētās mises, bet citi – arī tūristi – izvēlas piemērotākas vietas procesijas vērošanai, kas virzīsies pa vecpilsētu, lai atgrieztos katedrālē. Procesijā ik gadu piedalās vairāki tūkstoši pieaugušo, jauniešu un bērnu, lai teatralizētajā gājienā atveidotu Bībeles svarīgākos notikumus, sākot no jūdu ķēniņa Dāvida laika. Tas ir savdabīgs, radošs mēģinājums ilustrēt Jāņa Kristītāja ģenealoģisko koku. Svētā Jāņa simbols ir jērs, tāpēc nav nekāds brīnums, ka viena ģimene gājienā ieradās ar tīri izmazgātu un safrizētu pusauga jēriņu, kura astē iesieta sarkana lente. Procesijā vienmēr piedalās arī Bragas pilsētas mērs, pašvaldības darbinieki, iestāžu vadītāji, apliecinot cieņu senajai tradīcijai.

Svētkos sapošas tautastērpā
Gājiens sākas ar svēto skulpturālo tēlu iznešanu no katedrāles. Statujas, kas ir cilvēka augumā, novietotas uz ziedos slīgstošiem postamentiem. Katru nes seši vai astoņi vīri. Vairāki pūtēju orķestri spēlē baznīcas himnas. Visi gājiena dalībnieki, izņemot nesējus, laicīgās un baznīcas amatpersonas, personificē kādu Bībeles personāžu – arī divus trīs gadus veci bērni, kuriem līdzās māmiņas ar ūdens pudelēm. Diena ir tuksnešaini svelmaina, termometrs rāda plus 38 grādus, bet visi turas braši un nekurn.

Vairāki dalībnieki – galvenokārt pusmūža sievietes – ir saposušās Portugāles ziemeļu reģiona tautastērpos. Viņām ir melni, ar fliteriem izšūti smaga zīda svārki, pieguļošs ņieburs, izšuvumu izsmalcinātā tehnikā darināts priekšauts, šalle, baltas, tamborētas zeķes un melnas koka kurpes, katrā ciemā ornamenti un krāsas atšķiras.

Sievietēm ap kaklu – zeltītu rotu virtenes. Tās nav no metāla, bet izšūtas ar zeltītu diegu tā dēvētajā filigrāna tehnikā. Ārkārtīgi skaistie rokdarbi ir apliecinājums amatniecības senajām tradīcijām. Filigrāna rotas pārdod arī mākslas un suvenīru bodītēs. To cena, protams, atbilst augstajai kvalitātei. Izšuvumi ir arī ziemeļu reģiona vīriešu balto kreklu augšdaļā, bet daudz vienkāršāki nekā sieviešu tērpos.

Unikālas kāpnes
Braga ir neliela pilsēta, kuras iedzīvotāji lepojas ar valstī vissenāko katedrāli un 150 Bragas bīskapu vārdiem, kas ir iemūžināti īpašā sarakstā pie Svēto relikviju kapelas. Pirmais Bragas bīskaps amatā tika iecelts mūsu ēras 45. gadā, bet viens savulaik ticis ievēlēts par Romas pāvestu. Bragas bīskapi kopš 12. gadsimta ir piederīgi portugāļu aristokrātijai.

Pilsētas popularitāti kristiešu vidū vairo arī fakts, ka netālu atrodas «Bom Jesus» jeb Labā Jēzus baznīca ar unikālajām granīta kāpnēm, kas simbolizē garīgo attīstību. Tās tika uzbūvētas 1811. gadā. Katrā kāpņu posmā atrodas dekoratīvas strūklakas, kas simbolizē piecas maņas, un alegoriski tēli.

No terasēm paveras ļoti skaista kalnainās apkārtnes ainava. Kāpjot augšup, visas terases vienlaikus nav redzamas, tās aizsedz dekoratīvi vairogi. Pašā pamatnē atrodas 14 kapelas, kuru skulpturālajās grupās ir atainots Jēzus Krusta ceļš Golgātā. Lai nokļūtu baznīcā, kas uzcelta 400 metru augstā pakalnā, ir jāpārvar 252 pakāpieni. Daudzi svētceļnieki to veic uz ceļiem, apliecinot dziļu pazemību un grēku nožēlu.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Svētku jautrība un nopietnība

Kategorijas