Viss atkarīgs no trenera un rukāšanas

2013. gada 10. jūlijs 00:00

Somijas augstākās līgas klubs «Hurrikaani» šogad ir parakstījis jaunu līgumu ar Vecumnieku novada volejbolistu Aivaru Petruševicu. Līgums ir pagarināts uz diviem gadiem. Toties vasaras brīvo laiku mūsu sportists pavada Latvijā.

Šis laiks ir aizpildīts arīdzan ar volejbolu – nesen kopā ar Andri Zadovski gūta uzvara pludmales volejbola turnīrā Vecumniekos. Savukārt Zemgales Olimpiskā centra laukumos 7. jūlijā tika aizvadīts Jelgavas pirmais atklātais čempionāts pludmales volejbolā. Astoņpadsmit komandu uzvarēja duets Aivars Petruševics un Andris Zadovskis.

Vecumniekos sporta skolai parasti ir divas izvēles – vai nu vieglatlētika, vai volejbols. Vai tev bērnībā bija jāizvēlas starp šiem sporta veidiem?

– Vecāki aizveda uz sporta zāli uzreiz pie volejbola trenera Aiņa Plūmes. Sāku spēlēt, un iepatikās.
Ikvienā volejbola komandā viss ir atkarīgs no trenera. Ja viņš ir labs, māk trenēt un, galvenais, grib, lai strādā, tad arī jaunieši piekritīs un vēlēsies nākt darboties. Ainis Plūme volejbolistus piesaistīja ar savu attieksmi un enerģiju, ko viņš ieguldīja jauniešos, tādējādi bērnus ievelkot šajā sporta veidā. Viņš zvanīja vecākiem un aicināja bērnus sūtīt uz treniņiem, uztraucās par jauno sportistu ikdienu un izaugsmi, A. Plūme bija lielisks cilvēks un treneris.

Kurš bija tas brīdis, kad saprati, ka vari spēlēt augstākā līmenī?

– Pēc devītās klases aizgāju mācīties uz Murjāņu sporta skolu. Tur mūs trenēja Aigars Birzulis, kurš tagad startiem gatavo mūsu pludmales volejbola olimpiešu komandas. Viņš uzreiz paņēma mani, 10. klases skolnieku, savā komandā – Latvijas augstākajā līgā. Sākumā spēlēju «Madara 89/LU». Ainis Plūme panāca, ka varēju palīdzēt arī «Vecumniekiem» Nacionālajā līgā. Biju arī Latvijas jauniešu izlases sastāvā. Nedēļā reizēm vajadzēja piedalīties pat trīs mačos. Šis laiks, it īpaši virslīgas spēles, arī izaudzināja mani kā volejbolistu.

Vairāki gadi pavadīti, spēlējot Latvijā, tad pēkšņi – Francija, pēc tam Somija. Kas mainījās?

– Sākumā nemaz nebija domas kaut kur doties. «Lāsē», kur spēlēju, man patika. Līdz pat krīzes gadam. Toreiz teicu: «Negribu nekur braukt. Tepat labi maksā.» Bet pēdējā gadā algas gandrīz «nogrieza» un sapratu, ka jāsāk kaut ko domāt, ja gribu turpināt spēlēt volejbolu. Parādījās savs aģents, un sākās karjera ārzemēs. Uz Somiju savus spēkus pamēģināt uzaicināja Uģis Krastiņš. Tur mani pamanīja. Arī mans aģents ir no Somijas. Tā ir viena no ekonomiski stabilākajām valstīm, kur algu ne tikai sola, bet arī samaksā.

Kāds ir Somijas volejbola līmenis? Ar ko viņi piesaista viesspēlētājus?

– Somijas līmenis ir augstāks nekā «Shenker» līga Baltijā. Labākie klubi varētu spēlēt Francijas augstākajā līgā. Turklāt pašlaik ir šī sporta veida augšupeja – atgriežas atpakaļ spēlētāji no Francijas, Itālijas.

Līgā ir astoņi labi klubi, kas ir spēkos līdzīgi, piemēram, aizvadītā sezona bija ļoti interesanta. Tiesa, beigās dažiem klubiem bija traumēti galvenie spēlētāji, kas būtiski mainīja notikumus. Piemēram, klubā, kas sezonas pirmo pusi uzvarēja, traumas guva divi spēcīgi sportisti, un beigās viņi palika astotajā vietā un izslēgšanas spēļu turnīrā zaudēja pirmajā kārtā.

Dzīve Somijā ir augstā līmenī . Galvenais – nekautrēties iet pie kluba īpašniekiem, runāt un prasīt palīdzību. Pēc pavadītajiem trim gadiem esmu secinājis, ka Somijā paliek daudz latviešu, piemēram, Salvis Cielavs, Guntis Atars. Somi mums ir tuvāki gan kā tauta, gan arī ģeogrāfiski – nav grūti atbraukt ciemos.

No viesspēlētāja parasti prasa vislabāko sniegumu. Kāda ir tava loma komandā?

– Somijas klubā – viennozīmīgi – līderis. Tāpat kā jebkurā vienībā, no ārzemnieka gaida līdera lomu. Man laukumā jārealizē uzbrukums no otrās līnijas, bet jāgremdē arī no pirmās, jāspēlē blokā. Jādara viss. Universālākais spēlētājs komandā. Tas gan nenozīmē, ka ar vienu sportistu pietiek, lai gūtu panākumus. Laba vienība ir apmēram 12 spēlētāji. Tas palīdz mūsu komandai, jo labi esam visi. Tiesa, pat mazas izmaiņas var traucēt – divas traumas beigās nedaudz izjauca saspēli. Finālā zaudējām un otro gadu pēc kārtas palikām ar sudraba medaļām.

Latvijas volejbola izlasei pēdējie gadi nav bijuši tie labākie. Kā tev liekas – vai palikt ārpus Eiropas čempionāta fināla ir mūsu vieta, vai varēja būt labāk?

– Izlase noteikti var sasniegt vairāk. Pēdējā situācijā, cīnoties par ceļazīmi uz Eiropas čempionātu, pietrūka veiksmes. Eiropas mērogā mūsu izlase ir konkurētspējīga komanda. Domāju, ka finālturnīrā mums vajadzēja būt, tikai tur redzētu, ko patiesībā varam un ko ne.

Savulaik spēlēju Latvijas junioru izlasē, bet pieaugušo izlasē sāku cīnīties, kad biju «Lāses» komandas sastāvā. Raimonds Vilde ir ļoti labs treneris, bet ar viņu ir arī grūti – R. Vildem domās un treniņu procesā joprojām ir daudz kas palicis no padomju skolas. Padomju laikā galvenais bija rukāt, rukāt, un tālab fiziskā sagatavotība pie viņa ir ļoti labā līmenī. Pie viņa galvenais – parādīt vēlmi, ka tu gribi strādāt. Izlases posms ir viens no grūtākajiem, toties pēc tam fiziskās sagatavotības pietiek ilgam laikam.
Varbūt mums pietrūkst arī fizisko dotumu?

– Uz Eiropas fona mēs, latvieši, esam diezgan maziņi – augums vidēji 1,9 metri. Citās izlasēs divi metri ir ierasta lieta, bet Krievijas izlasē – visi virs diviem metriem. Centra spēlētājs ir 2,15 metru garš. Kad divatā tādi uzlec blokā, grūti ar viņiem cīnīties. Jāspēlē daudzveidīgāk un citādāk – augstumā ar tādu komandu konkurēt grūti. Laukumā jābūt ātriem un gudriem.

Vai iespējams savākt kādu ideālo komandu ar sešiem labiem volejbola spēlētājiem?

– Pat ja volejbolā saliek kopā sešus ļoti labus sportistus, kas iepriekš kopā nav spēlējuši, tad nav nekādas garantijas, ka būs laba komanda. Vajag, lai cits uz citu paļaujas. Ar aizvērtām acīm zina, kur jāiet un kā jāspēlē.

Jāatgādina, ka ļoti liela nozīme ir trenerim. Somijā pagājušā gada treneris aizgāja atvaļinājumā. Tas, kurš nāca vietā, tā arī nespēja panākt, ka viņu respektē. Sezonas sākums bija vājš. Beigās nomainīja – atnāca atpakaļ iepriekšējais.

Kas ir tavi lielākie līdzjutēji?

– Lielākie līdzjutēji visus šos gadus ir radi un draugi. Kurus redzēju tribīnēs pirms pieciem gadiem, tos redzu arī tagad. Latvijā vispār līdzjutēju ir maz. Vienīgi Jelgavā uz pēdējām izlases spēlēm beidzot bija vairāk – trīs tūkstoši.

Somijā ir cita līdzjušanas kultūra. Tur pat nelielā pilsētā skolas sporta zālē ir 700 skatītāju vietas. Pat paši jaunākie spēlētāji atved uz spēli vismaz desmit līdzjutējus – mamma, tētis, vecvecāki, māsas, brāļi, tuvākie radinieki. Turklāt viņiem šo radinieku ir vairāk. Pie mums Latvijā minimālā «programma» skaitās, lai ģimenē būtu vismaz viens bērns. Somijā vajag vismaz trīs.

Jūlija beigās dosies atpakaļ uz Somiju. Kā pavadīsi atlikušo brīvo laiku Latvijā?

– Jāuztur sportiskā forma, un izklaidei uzspēlēšu smilšu volejbolu. Gribētos nopietnāk, bet tad jābrauc uz Rīgu, jādzīvo tur un speciāli jātrenējas. Pludmales volejbolā ir cita specifika – divi spēlētāji, laika apstākļi, smiltis. Tas ir pavisam cits sporta veids.

Vecumniekos trenējos kopā ar vietējiem volejbolistiem. Patīkami vērot, ka aug jaunā paaudze, piemēram, Andris Zadovskis. Es domāju, ka ar laiku viņš spēlēs volejbolu augstā līmenī.

Ko par Aivara darbu saka viņa dzīvesbiedre Sintija Petruševica?

– Īpašas izvēles viņam sporta veidos nebija – toreiz Vecumniekos visi gāja spēlēt volejbolu. Nesen kārtojām vecos papīrus un atradām, ka jau pirmajās klasēs bija uzrakstījis, ka nākotnē spēlēs volejbolu. Savu likteni bija izlēmis jau deviņu gadu vecumā.

Pēc tam viņu pamanīja volejbola treneri. Aivars bija rukātājs – darīja, ko vajadzēja, centīgi trenējās. Arī tagad, lai gan vasarā it kā atpūta, no volejbola nekur tālu nav – piedalās smilšu volejbola sacensībās. Vecumniekos tas nav grūti – tepat pludmalē ir jaunie laukumi. Kas grib – nāk spēlēt, kas grib – trenējas.

Somija ir viens no labākajiem variantiem, kur spēlēt, jo tur maksā regulāri. Eiropas volejbolā pretējs piemērs tam ir Grieķija – sola lielas algas, bet ne vienmēr samaksā.

Aivars Petruševics

Dzimis 1984. gada 2. decembrī. Augums – 1,91 metrs. Spēlē Latvijas volejbola izlasē.

Pozīcija laukumā – otrā tempa uzbrucējs. Augstākā pozīcija, no kuras gremdē bumbu, – 3,45 metri. Augstākā pozīcija blokā – 3,25 metri.

Sasniegumi un balvas:

2002. gads – Eiropas junioru čempionāts, 8. vieta;

2005. gads – Eiropas studentu čempions;

Latvijas čempionātā izcīnītas 12 dažādu kalumu medaļas;

2005., 2006. un 2009. gads – Latvijas kausa ieguvējs;

2005., 2009. gads – Latvijas čempions;

2012. gads – spēlējis Somijas līgas visu zvaigžņu spēlē;

2012. un 2013. gads – Somijas augstākajā volejbola līgā izcīnīta 2. vieta.

Avots: lzsport-pro.com.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Viss atkarīgs no trenera un rukāšanas

Kategorijas