Ar raketi uz Ulubeli

2013. gada 5. jūnijs 00:00

«Nevaru nosēdēt mierā,» taujāta, kur smeļas spēku galda tenisa treniņiem un spēlēm vairākas reizes nedēļā, teic Laimdota Jordāne. Acis smaidā dzirkstī, skan šķelmīgi joki. Viņas dzimta mīt Rundāles un Bauskas pusē, bet pati pārstāv Iecavas novadu veterānu sacensībās. Pērn ieguvusi Pasaules čempionāta bronzas medaļu individuālajā konkurencē un zeltu dubultspēlēs 80+ vecuma grupā.Kā jūtat savas dzimtas saknes?– Manas saknes ir Zemgalē, un es jūtos kā zemgaliete. Mamma bija rundāliete, papus – no Grobiņas, bet mājas «Kalējzemnieki» vecaistēvs nopirka Codē. Tās joprojām ir ģimenes pārraudzībā, mani radi visi ir tur blakus – «Sprīdīšos», «Palāsītēs», «Stepēs», daži dzīvo Dāliņos. Papus stāstīja, ka esmu radīta «Kalējzemniekos» uz kūtsaugšas (smejas). Man ir radi arī Īslīces pagastā.Agrāk bija godi, kad visa ģimene sanāca kopā, runājās, dziedāja. Tagad galvenais – kurš vairāk bijis ārzemēs. Zūd ģimeniskums. No jaunības dienām man paticis saieties ar radiem. Otrajā godu dienā, kad veči pie kafijas pa kluso lej šņabi un izliekas, ka nedzer, bet risina visas pasaules problēmas... Tas ir īsts smeķis!Kā galda teniss kļuva par jūsu sporta veidu?– Galda tenisu man iemācīja spēlēt vīrs, to iesāku 50. gados, strādājot Popova radiorūpnīcā. Viņš bija mana brāļa labākais draugs no Buhardciema, tagadējā Mežciema, zēniem. Kad karš beidzās, apprecējāmies. Tenisa spēlē ātri progresēju, 1953. gadā jau biju Rīgas čempione. Turpināju piedalīties sacensībās līdz savas dzīves 40. gadam. Medaļas pie sienas vairākās kārtās.Kādu laiku trenēju galda tenisistus «Lokomotīves» klubā, braucām uz Vissavienības mačiem. Pati spēlēt atsāku, kad man bija 66 gadi. Tagad cītīgi trenējos, spēlēju, esmu piedalījusies daudzās sacensībās, kas padomju laikā nebija pieejamas, Eiropas un pasaules līmenī. Pērn Stokholmā 80+ grupā bijām četras konkurentes no dažādām valstīm. Dubultspēlēs ieguvu pasaules čempiones titulu. Mana partnere Sabīne Krāmere ir baltvāciete, dzimusi Rīgā, bet dzīvo Veimārā.Kāda bija jūsu bērnība un profesionālā pieredze?– Mani vecāki no Zemgales atbrauca uz Rīgu, un es esmu te dzimusi. Dzīvojām Čiekurkalnā, bet katru vasaru braucām uz laukiem palīdzēt darbos manai vecāmātei. Atceros viņas spilgtāko teicienu: «Kā tas cilvēks novalkājas!» Viņa vienmēr brīnījās, cik maigs un skaists ir bērns, kad viņš aug, bet kāda izskatās veca cilvēka miesa (smejas)...Čiekurkalnā, 10. Rīgas pamatskolā, kur sāku mācīties 1934. gadā, man bija brīnišķīgs vingrošanas skolotājs, mācīja mums līdztekas, redeles, riņķus, buku, tautas dejas, fokstrotu, valsi un lambetvoku. Volejbolu mācīja spēlēt, to turpināju pēc kara Ķegumā, kur bijām aizvesti atjaunot sapostīto hidroelektrostaciju. Kad sāku strādāt Popova radiorūpnīcā, mūsu komanda pirmajā līgā ieguva otro vietu, zaudējām tikai universitātes sportistēm.Ko darījāt Ķegumā?– Krievi 600 jauniešu aizsūtīja atjaunot Ķegumu. Sākumā strādāju virtuvē, tas darbs man galīgi nepatika. Ar draudzeni Tamāru aizgājām pie elektriķiem, savedām kārtībā vietējo telefoncentrāli. Ieguvu ceturto kategoriju kā elektromontiere. Reiz ar ķekšiem kāpām stabos noņemt vadus, bet viena nevarēju tos atbrīvot. Tiklīdz nokāpu, stabs nogāzās. Tā man sargeņģelis vairākkārt dzīvē bijis līdzās.Vecākais brālis arī nodarbojās ar sportu, abi bijām lieli dziedātāji. Savu bērnības mājvietu – Buhardciemu – tagad gandrīz nepazīstu, bet kādreiz tur zināju katras mājas iemītniekus. Apkārt bija lauki – Bušs, Krīgers, tie bija vareni zemnieki. Velnezera krastā cauru dienu dzīvojāmies.Kādu vietu sports tagad ieņem jūsu dzīvē?– Trenējos divas trīs reizes nedēļā, brīvdienās braucu uz sacensībām. Atliek kaut reizi neaiziet, jau jūtu – tik grūti saņemties! Skatos galda tenisa meistarsacīkstes televīzijas programmā «Eurosport». Jūtu līdzi mūsu puišiem. Skatos arī citus sporta raidījumus, filmas par dabu un dzīvniekiem, prāta spēles.Jūtu, ka svarīgi spēlēt ar sava vecuma pretiniecēm. Pret septiņdesmitgadīgajām ir grūtāk (smaida). Šad tad iesāpas locītavas, bet man ir laba ģimenes ārste. Enerģiju uzturu ar vitamīniem. Dzirdēju, ka zinātnieki pēta sportistu smadzenes un nevar vienoties, vai cilvēks izmanto tās sportošanai, vai sportošana veicina to darbību. Veterānu sports pasaulē ir populārs. Laikam senioriem nav, ko darīt (smejas). Ir tādi, kas spēlē tikai sava prieka pēc, ne visi piedalās sacensībās. Ļoti lepojos, ka nesen saņēmu Latvijas Sporta veterānu savienības 50. spēļu goda medaļu.To jums pasniedza Iecavā. Kā kļuvāt par šī novada veterānu sportisti?– Zināju, ka Baiba Gāga, Iecavas sporta organizatore, gribēja dabūt savā komandā vienu citu spēlētāju. Taču tas neizdevās, un es pati piedāvāju spēlēt par Iecavu. Tas man kā rīdziniecei ir atļauts. Agrāk veterānu sporta organizācija uzņēmās sacensību rīkošanu, bet tagad katram jāstrādā pašam. Baiba vienmēr visu perfekti organizē, ļoti patīkami pārstāvēt šo novadu. Man ir visas iespējamās veterānu turnīru balvas Latvijā, prieks, ka varu ko sasniegt.Pasaules mačos parasti piedalās vairāk nekā 3000 galda tenisa veterānu no dažādām valstīm. Tur sacenšas sportisti no 40+ grupām ik pa pieciem gadiem. Eiropas meistarsacīkstēs parasti esam ap 2500 dalībnieku.Vai ar sava vecuma sportistēm citās zemēs uzturat draudzības kontaktus?– Ar baltvācieti Sabīni sarakstāmies, es viņu atvilināju uz Rīgu, lai gan sākumā teica, ka negribot šurp braukt. Tomēr pierunāju – nobildēju māju Slokas ielā 40, kur viņa bērnībā dzīvojusi, aizsūtīju foto. Kad Sabīne to ieraudzīja, ļoti gribēja redzēt savām acīm. Ieradās abas ar māsu. Kopš 1939. gada, kad aizbrauca, nebija bijušas Latvijā. Baldonē apmeklējām vietu, kur savulaik pavadījušas vasaras. Tēvs Sabīnei bija aptiekārs, apskatījām arī Jūrmalu. Aizbrauca ļoti apmierināta.Ar ko vēl nodarbojaties paralēli galda tenisam?– Galda teniss man ir kā liels darbs hobija līmenī, jo sportā bez pūliņiem neko nevar sasniegt. Agrāk daudz rosījos pa dārzu, audzēju rozes. Pēdējā desmitgadē ar Ivaru Vīku un citiem senču mantojuma pētniekiem esmu braukusi ekskursijās pa svētvietām. Nav nostūra, kur nebūtu bijusi. Esmu piedzīvojusi daudz neparastu lietu un simtprocentīgi esmu pārliecināta, katram ir savs sargeņģelis, tikai nevērības dēļ cilvēki nemāk ar viņu kontaktēties. Protu noteikt enerģijas plūsmu ar svārstiņiem un neslīpēta dzintara krellēm.Mana «Ulubele» ir mājas otrajā stāvā, kur parasti izšuju. Rokas nekad nestāv mierā, man patīk darināt šūtus spilvenus un adītas segas, ko dāvinu draugiem.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Ar raketi uz Ulubeli

Kategorijas