Trešā saimniece īstajā vietā

2013. gada 5. jūnijs 00:00

Brīvdienu brokastis Iecavas novadā dzīvojošajiem Bunduļiem ir īpašas, jo tad viņi visbiežāk pie galda ir visi kopā. Darbdienu rītos Juris uz darbu Rīgā dodas ap sešiem. Beātai pēc tam, kad aizved uz skolu Iecavā Tomu, un arī Lienei ikdiena galvenokārt paiet ārpus Zālītes ciemata «Kaķpēdiņām».Nakts sienāTaču viņi vienmēr atgriežas, jo teju simt kilometru ceļu uz darbu un atpakaļ ar uzviju kompensē mājvietā valdošā noskaņa – tā īstā, savējā. Daudz pārdzīvojušo māju Beāta atradusi pirms 13 gadiem, kad pēc vairākkārtējas pārbraukšanas no viena īres dzīvokļa uz citu rīdzinieki sāka just vajadzību pēc «savas īstās vietas». «Kaķpēdiņas» ir viena no trijām mājām, ko pirmās brīvvalsts laikā uzcēlis Lasmanis, viens no stiprajiem Zālītes puses jaunsaimniekiem. Ar latvisku atstarpi tās rindojas cita aiz citas, un šajā dzīvoja zemnieka māte.«Nosaukuma dēļ vien varētu pirkt,» smejas Beāta, piebilstot, ka galīgo lēmumu licis pieņemt skats, ko viņa pirmajā reizē ieraudzījusi aiz divām pļavām plūstošās Iecavas upes krastā. Kopā ar Juri te pirmoreiz nakšņojuši siena šķūnī. Vīrs saka – bija labi. Beāta teic – vispār nav gulējusi, tur bijušas bezdelīgas un odienes... Tomēr Jurim lauku romantika gājusi pie sirds.Pļaušana plašumāLiene kā pirmo iespaidu atminas nātres, kas māju ielenkušas līdz pat slieksnim un logiem. Sākumā pļāvuši ar izkapti, bet pamazām, uzlabojot tehnoloģijas, iekoptais zāliens pleties plašāks. Tagad viņi brauc ar mazo traktoriņu arvien plašāku loku, atkopjot pļavas. Tur, kur sastādījuši priedītes, vairs nebūs jāpļauj, priecājas Juris un Liene.Katram te ir savi darbi un dobes, tomēr pļaušana ir galvenā. Beāta un Liene rūpējas par puķēm un skujeņiem, Beātas vecāki, kurus dzīve galvaspilsētā interesējot arvien mazāk, pieskata dārzeņu rindas.«Te ir zvaigznes, miers, klusums, putnu dziesmas, dzērvju riesta dejas pavasarī, lakstīgalas un griezes vasarā,» saskarsmi ar dabu apraksta Beāta. Liene reiz barojusi metru garo zalktieni, kam katru pavasari ir atvases. Pie sulu tecināmās kļavas mīt eži, no upes dzer brieži. Šogad vectēvs tur sastapis vienu pavisam jauniņu lāsumaini, knapi turējies kājās. «Te gadalaiku maiņa palīdz. Pavasarī, kad sāk dziedāt putni, zini, ka jāceļas sešos. Rudenī, kad viss apklust, ir veļu laiks,» skaidro saimniece.Rīta rasaBunduļi «Kaķpēdiņās» ienākuši kā četrās daļās sadalītā komunālajā namā. Vēl tagad bijušo iemītnieku turpat izmētātie un zemē ieaugušie atkritumi jālasa ārā no zemes, teic Liene. Labiekārtošana rit pamazām, taču mērķtiecīgi, padarot namu arvien gaišāku, plašāku un košāku.«Latviešiem nevajag ģērbties un dzīvot blāvi. Mums katra istaba ir savā krāsā. Ne vienmēr dzīvē iet priecīgi, košā vidē tu sevi pacel,» saimniece skaidro dzīvesprieka pamatu.Ar «Kaķpēdiņām» Bunduļi ieguvuši lielisku latvisko svētku svinēšanas vietu. Gan vasaras, gan ziemas saulgriežus un Lielo dienu viņi svētī īstajos datumos. Jāņos kurina ugunskuru, ģērbjas tautiskās drānās, iet rotaļās, dzied, gaida saulīti, gaismu iznesot cauri naktij, mazgājas rasā un peldas saullēktā, stāsta Liene.«Tad, kad katrā sētā vasaras saulgriežos degs ugunskurs, uz kura neceps šašliku, Latvija būs garīgi atdzimusi,» rāmi noteic Beāta.«Kaķpēdiņām» bijušas tikai saimnieces – sievietes, Beāta ir trešā. Lasmaņu atvase, kas savu uzvārdu atguvusi pēc padomju režīma krišanas, vecmāmiņas īpašumu bija ar mieru pārdot tikai cilvēkiem, kas to kops. Bunduļi cenšas ne tikai represijās daudz cietušās dzimtas dēļ. «Te ir mūsu īstā vieta,» saka Beāta, un pārējie smaidot māj ar galvu.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Trešā saimniece īstajā vietā

Kategorijas