Dvēseļu atradēja

2013. gada 14. jūnijs 00:00

Jūlija vidū no Rīgas startēs 30 latvieši, kuru vidū jau ceturto gadu būs Iecavas iedzīvotāja Skaidrīte Jostmane – bērnībā pārcietusi izsūtījumu, atgriezusies tēvzemē un tagad pilda misiju sameklēt zudušo tautiešu pēdas un kapavietas, uzlikt tur plāksnītes un krustus, redzēt, kā mācītājs iesvēta tālās mūža mājas.Riskantās atmiņasPirmo reizi savu izsūtījuma vietu Skaidrīte apmeklēja 1965. gadā, astoņus gadus kopš pārbraukšanas mājās. «Braucu uz savu «ģerevņu» (‘ciematu’ – kriev. val.) Voskresenka Novotroickas sovhozā Boļšerečenskas rajonā, tas ir 270 kilometrus no Omskas. Ar lieliem piedzīvojumiem, bet aizbraucu. Ar bērniem turp devāmies 1985. gada augustā, bet pašu ciematu nesasniedzām, bija šausmīgi dubļi, negāja transports,» stāsta Skaidrīte, «dēlam bija 15, meitiņai – nepilni 13 gadi. Viņiem bija žēl, ka netikām līdz galam. Dikti gribēju, lai viņi redz, kur pagājuši manas bērnības astoņi gadi.»Skaidrītes māte ar diviem bērniem 1949. gada martā izvesta jau kā kolhozniece, nepilnu piecu hektāru jaunsaimniecības zemi un lopiņus atdevusi kopsaimniecībai. Tēvu – bijušo aizsargu – uz Vorkutu nogādāja 1945. gadā. Viņš tur izturējis vienu gadu, bet pirms tam represēts arī no vāciešiem. Māte domājusi, ka ved nošaut, nav paņēmusi ne naudu, ne drēbes vai pārtiku, stāsta Skaidrīte. Tomēr jau pirmais apžēlošanas lūgums aplaimots ar pozitīvu atbildi, un 1957. gadā ģimene mērojusi ceļu uz Latviju. Pirms tam bijis jāiet 50 km pa ziemas ceļu pēc pasēm, Skaidrītes brālis salā zaudējis daļu zoda un kakla ādas. Līdz dzelzceļa stacijai Kalačinska 120 km attālumā mājupbraucēji aprīlī vesti smagajās mašīnās, pa priekšu gāja sniega šķūre.Skaidrīte padomju laikā saviem bērniem stāstījusi par izsūtījumu, bet piesardzīgi. Populārākais bija stāsts par vilkiem, kas mēdza no vientuļiem mājāsnācējiem ziemas krēslā atstāt vien velteni mežmalā. «Daži no vilkiem glābās uz siena stirpām, bet pati reiz tikai pie mājām sapratu, ka vilki mani pavadījuši. Uzbrukumu, šķiet, iztraucēja traktors,» kundzes paustais vasaras dienā šķiet teju neticams.Joprojām represēKad braukusi ar bērniem, Skaidrīte īpašu attieksmi nav jutusi, bet pēdējos gados redz – Krievijas vara nevēlas atklāti runāt par iepriekšējā režīma noziegumiem, lai arī turienes cilvēki atbalsta meklētājus. Gan represētās skolasbiedrene Larisa Omskā un muzeja vadītāja ziemeļu pilsētā, gan gids – bijušā kuģa īpašnieka pēctecis – un ierēdne, kas palīdzēja atrisināt aviobiļešu problēmu, atbalstot latviešu ciemiņus, atvainojoties par nodarīto vai stāstot visu zināmo par kapavietām, vēl dzīviem izsūtītajiem vai viņu pēctečiem. Un šie cilvēki saņēmuši draudus un pat zaudējuši darbu.«Nezinu, kāpēc vara baidās. Izsūtīja taču nevainīgus cilvēkus, un mēs tikai vēlamies iezīmēt viņu atdusas vietas. Kad Latvijā meklē krievu karavīrus, visi kapi ir sakopti, un vārdi, ja vien zināmi, pateikti,» teic Skaidrīte. Tur runāt baidās ne vien ierindas cilvēki, bet arī vēsturnieki, un nekad nevar būt drošs, kura auss kompānijā pieder «čekistu» mantiniekiem, jo grupu vienmēr kāds pavada.Daudzi vietējie viesus sagaida ar ziediem un klātiem galdiem, īstā sibīriešu viesmīlībā kurina pirti, izguldina un iedod ceļamaizi. Ciemiņi nebrauc tukšām rokām, jo daudzi tur dzīvo ļoti trūcīgi, atklāj Skaidrīte, gan piebilstot – latviešu atvases bieži ir vadošos amatos vai ar savu biznesu, izveidojuši ģimenes, uzcēluši mājas. «Tāpēc arī nebrauc atpakaļ, jo tur ir saknes, bet šeit viss būtu jāsāk no gala,» skaidro ceļotāja.«Ļeņineklis» tualetes papīrāBraucienus Sibīrijā bojāgājušo meklēšanai organizē kinorežisore Dzintra Geka ar savu komandu. Skaidrīte lasa sarakstā sarindotos vārdus un teju par katru zina ko stāstīt – kurš pats tur pabijis vai piedzimis, kam tur tuvinieki palikuši. Cilvēki no dažādām Latvijas vietām un ārvalstīm, dažādu profesiju pārstāvji. «Es no bijušā Bauskas rajona esmu vienīgā,» saka Skaidrīte. Daudzi brauc piekto un sesto reizi, līdzi mācītāji. Turieniešiem ved ne tikai dzimtenes gardumu veltes, bet arī grāmatas un filmas. Top kārtējā lente par meklējumu gaitu.Cilvēku atmiņa glabā tik daudz, atliek tikai aprunāties, liecina atradēju pieredze. Kāda Valmieras meklētāja uzgājusi ziņas un zīmes jau par teju 100 savas apkaimes izsūtītajiem, pēc sarakstiem palikuši nezināmi nedaudz vairāk par desmit.Daudzviet aizgājēju atdusas vietas pienācīgi apzīmētas, atliek tikai krustus uzstādīt un pasvētīt. Citur tālu jāiet vai jāmeklē blakus padomjlaika zīmēm. «Atradām kādas 1941. gadā izsūtītās bijušo dzīvesvietu, tur stāv Ļeņina piemineklis, notīts ar tualetes papīru. Domājām – kāpēc to nenoņem, ja reiz grib slēpt?» smaidot atceras ceļotāja. Netālu bijusi uzstādīta plāksnīte, ka te veidos piemiņas vietu represētajiem, bet tā tas viss arī palicis, citugad nekas nebija mainījies.Atrod vienmērUstjporta, Dudinka, Soļikamska – nosaukumi Skaidrītes atmiņās rindojas skanīgā virknē. Viņa sauc tik daudz vietu un cilvēku vārdu, ka šķiet – meklējumiem nebūs gala. «Vienmēr kaut ko atrodam,» apstiprina meklētāja. Viņa turpina: «Ļoti gribas dabūt arhīvus. Kaļiņinas pilsētā bija tikšanās ar vēsturniekiem, mērs bija ļoti pretimnākošs. Bija arī partijnieki, un viņi teica, ka arhīvi pēc likuma jāglabā vēl piecus gadus, tad tos var iznīcināt. Bet arī tagad, ja tie applūst vai aizdegas, nav iespējas dabūt sarakstus ar cilvēkiem, kas tur bijuši, palikuši, zemē guldīti. Soļikamskā mums teica, ka tur neviens neesot šauts, bet pie klostera atrasti galvaskausi ar ložu caurumiem.»Atradumi gadās arī ar izjūtām. Kāda dāma, vairākus gadus braukusi, savas vecmāmiņas atdusas vietu burtiski sajutusi vējainajā ziemeļjūras piekrastes kapsētā. Pēc tam pēc papīriem izrādījies – viņa patiesi tur guldīta. Ielikuši krustu, mācītājs devis svētību. Tēvu atdusas vietā Vjatlagā latvieši iestādījuši tēvzemes skujeņus un ierakuši sen rakstītās, bet tā arī nesaņemtās vēstules.Braucēji pārliecināti, ka aizgājēju dvēseles palīdz. Vasarā, kad Krievijā plosījās milzīgie purvu ugunsgrēki, kādā lidostā smoga dēļ nevarēja nosēsties 40 minūtes. Grupā visi lūguši Dievu, lai viss labi beidzas, jo lidmašīnai radušās problēmas. Pēc tam vilcienā norunājuši – tautiešu dvēseles pielikušas savu roku, lai visi laimīgi nosēstos. «Domāju, viņi jūt, ka par viņiem domājam, atceramies. Tāpēc grupā visi esam saliedēti, labestīgi,» prāto iecavniece.Gaišā misijaŠogad dvēseļu meklētāji šķērsos teju puspasaules no Baltijas jūras līdz Klusajam okeānam maršrutā Rīga–Maskava–Magadana–Irkutska–Kanska–Krasnojarska–Omska–Maskava–Rīga. 20 dienu brauciena izmaksas ir teju 2000 latu. Skaidrītei tās palīdz segt Iecavas un Grobiņas pašvaldība, šogad arī akciju sabiedrība «Balticovo». Grobiņā ir viņas dzimtas saknes.«Pirmajā gadā braucu pašas spēkiem, ilgi no parādiem netiku ārā,» atceras ceļotāja. Taču vairāk par finansiālo slogu viņa atzīst izjūtu smagumu: «Emocionāli sevi varbūt plosu. Viss, ko mēs pārcietām, nāk atmiņā – bads, pārestības, smagais darbs, beztiesība. Palīdzēja izturība un labi cilvēki, daudzi, kaut slepenībā, saglabāja saprātu un līdzcietību. Taču man ir pienākums – ja esmu atgriezusies, nevaru citus tā atstāt un aizmirst,» misijas apziņu skaidro sirmā kundze.Viņa nav kļuvusi rūgta un ļauna, joprojām rosās dārzā. Pati teic – gaišo skatu uz dzīvi mantojusi no mātes: «Man mammucītis bija labestīgs.» Taču redzams, ka Skaidrītes mūžam iemērītās emocijas un piedzīvojumi prasa lielu garīgu spēku.Runcis Muris pieglaužas saimniecei un uzguļas uz līdzās noliktās kartes. Vai brauks arī turpmāk? «Man jau gribas, nezinu, vai ņems,» smaida Skaidrīte, piebilstot, ka cer sameklēt tēva pēdas, un uzsver: «Es nevienu ārzemju ceļojumu nemainītu pret šo braucienu.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Dvēseļu atradēja

Kategorijas