Amerikā ar moto: iet un darīt

2013. gada 14. jūnijs 00:00

Pirmais darbs, ko baušķeniece Krista Krāģe pirms deviņiem mēnešiem, braucot uz Čikāgu Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), izdarīja, bija bloga izveide, lai datētu savus «AuPair» (bērnu pieskatīšana Amerikā) programmas laikā gūtos piedzīvojumus. Šķiet, viņa bija pareizi izvēlējusies moto: «Ja gribas, tad vajag iet un darīt...» Tas patiešām atbilst ASV dzīvesveidam – uz ielas nekautrēsies izteikt komplimentus un iepazīties. Taču, ja amerikānis pajautā, kā tev klājas, tas nenozīmē, ka jāsāk stāstīt, cik labi vai slikti jūties un ko ēdi pusdienās, jo nevienam tas vairākumā gadījumu neinteresē.Galvu reibinošie debesskrāpjiČikāga ir ASV trešā lielākā pilsēta, taču, kā saka Krista, cilvēku plūsmu un skaļumu nevar just, iespējams, to aizpūš prom Čikāgas vējš. Tāpat kā Latvijas Liepāja, arī Čikāga tiek saukta par vēju pilsētu. Krista to iemīlējusi no pirmā skatiena.Augstās celtnes liek galvai noreibt vārda tiešā nozīmē. Īpaši iespaidīgs ir pilsētas augstākais – 442 metrus garais – debesskrāpis «Willis Tower». Pirmo reizi uzbraucot 103. stāvā, kur visapkārt ir stikla sienas un vienā pusē arī stikla grīda, uz kuras nemaz nav viegli saņemties uzkāpt, ir izjūta, ka viss Ilinoisas štats zem tevis...Savukārt «John Hancock Tower» radījis latvietē kontrastizjūtu: «Tikko es biju lejā starp tūkstošiem cilvēku un pēkšņi sēžu 69. stāvā un dzeru tēju. Zem manis notiek svētku uguņošana, un pilsēta naktī mirdz kā ar zeltu pārklāta.»Viens no apskates objektiem ir Kevina no filmas «Viens pats mājās» dzīvesvieta. «Izjūtas ir dīvainas – katru dienu iet garām mājai, kuru visu bērnību redzēju tikai televizorā,» raksta baušķeniece Krista Krāģe. Taču viņa pārāk neaizraujas ar mājas fotografēšanu, jo no pieredzes teic, ka nama tagadējie īpašnieki nemīl tūristu zibšņus viņu virzienā.Latvietības apzināšanāsBraucot uz Ameriku, Krista nezināja viesģimenes mammas stāstu par saistību ar Latviju. Šī sieviete ir trimdas latviešu bērns, kas dzimis ASV. Piecas reizes mūžā bijusi Latvijā, arī Bauskā, taču jau no bērnības apzinās sevi kā latvieti.Ģimene aizvedusi Kristu uz īpašu vietu apmēram trīs stundu braucienā no Čikāgas – Garezeru. Tas pastāv, kā viņi paši saka, lai pulcinātu ap sevi latviešu sabiedrību, stiprinātu valodu, kultūru un garīgās vērtības. Tas bija Kristas milzu pārsteigums, jo pat norādes Garezerā ir latviešu valodā. Tieši tur arī tiks turpinātas tradīcijas un svinēti arī šīgada Jāņi. Ar Garezeru sākās Kristas stāsts par latvietību Amerikā.Nākamā vieta, kur meitene nokļuva, bija Latviešu biedrības nams, kur viņa iepazinās ar slavenās grupas «Čikāgas piecīši» mūziķiem. Viņai vienmēr licies, ka ir patriotiska, taču tad, redzot, kā mazi un lieli uztur šo latvisko garu svešumā, viņa sajutās ārkārtīgi lepna par dzimtajām saknēm.Sirdij tuvākā izrādījās iespēja, ko guva no jaunā gada sākuma, – būt par otrās klases audzinātāju Čikāgā, Krišjāņa Barona latviešu skolā, kur lekcijas notiek vienu reizi nedēļā. Princips tāds pats kā Garezerā. Visspilgtākais ar skoliņu saistītais notikums bijis mācību gada noslēgumā, kad absolventu klasei notika izlaidums. Skolēni nāca zālē, tērpušies tautas tērpos un ar augsti paceltu Latvijas karogu. Acīs sariesušās asaras, kad kopīgi tika dziedāta mūsu valsts himna.Visi šie skolēni paralēli mācās arī amerikāņu skolā, taču Krista uzskata, ka tur pasākumos neesot nekāda personiskuma.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Amerikā ar moto: iet un darīt

Kategorijas