BauskasDzive.lv ARHĪVS

Logo

Bauskas Tautas teātris izrāda šolaiku skarbo realitāti

Vilnis Auzāns
Vietējās ziņas

2012. gada 28. marts 17:01

1028
Bauskas Tautas teātris izrāda šolaiku skarbo realitāti

Bauskas Tautas teātra jauniestudējums, Induļa Smiltēna traģikomiskā drāma „Slieksnis", skatītāju vērtējumam tika nodots 27. martā, Starptautiskajā teātra dienā. Diemžēl baušķenieki neizrādīja īpaši lielu interesi par pašmāju mākslinieku darbu, Kultūras centra Lielajā zālē bija ļoti daudz tukšu vietu. Pirms izrādes režisors Edvīns Hegenbarts „Bauskas Dzīvei" atzina, ka I. Smiltēna lugu izvēlējies iestudēt, jo saistošs, daudzslāņains šķitis autora mūsdienu realitātes tēlojums.  Aktieris Andris Zvejnieks piebilda, ka par politiku, mūsu laiku nejēdzībām runāt mājas virtuvē ir pavisam kas cits nekā par nebūšanām skaļi pavēstīt no skatuves: „Mēs te vēlreiz skaļi pasākām to, par ko daudzi klusībā, mazākā vai lielākā lokā ir sprieduši mājās. Tagad mēs piedāvājam, domājiet, vērtējiet, kā jums tas viss patīk! Ja nepatīk, domājiet, ko var darīt citādāk!"Lai arī amatierteātru iestudējumiem pašsaprotami kvalitātes prasības iespējams izvirzīt zemākas, 27. martā Bauskā redzētais raisīja daudz vairāk pozitīvu emociju, nekā bija gaidīts. Sākot jau ar izrādes programmiņu, jo bija piedomāts pie tās vizuālā tēla. Esot klāt situācijās, kad pat lielajos Rīgas teātros pirmizrādēs aktieri pinas tekstos, uz skatuves notiekošais buksē tikai tādēļ, ka visu nav pagūts izdarīt, šeit priecēja iestudējuma labā sagatavotība. Nedaudz tekstu bremzēja Roberts Jankevics, taču pārējo aktieru tēlojumā minstināšanos, slepus skatīšanos pēc vārda vai padoma aizkulisēs nemanīju. Pārliecinošs bija Līgas Bukšas pirmais uznāciens - veca, slikti redzoša, lāga nedzirdoša māmiņa. Izrādes gaitā aktrisei nereti piemirsās, ka viņas varone slikti redz, arī kustībās dažbrīd bija pārāk daudz spriganuma, kas raisīja šaubas par māmiņas patieso vājumu. Viņas fināla iznācienā vēlētos mazāk skaļuma un patosa, bet varbūt vairāk sāpju, tas, man šķiet, būtu pārliecinošāk.  Andris Zvejnieks ilgu laiku nav darbojies teātra kopā, viņa atgriešanās uzskatāma par veiksmīgu. Nedaudz traucēja bijība, apmulsums izrādes sākumā, varēja būt lielākas šaubas un pēcāk pārliecība par savu lēmumu izrādes finālā. Tad viņa atveidotais ķīmijas zinātņu doktors iegūtu ļoti ticamu veidolu.  Labi sava tēla - tiesu izpildītājas - līniju izturēja Valda Prokopenko. Vairāk emociju vēlējos redzēt sirsnīgajā atklāsmes brīdī, kad satiekas divas teātra mākslas zvaigznes, viena jau pavisam apsūbējusi, otra savu īsto zvaigžņu stundu tā arī nepiedzīvojusi. Pie šīs epizodes vēl piestrādājot, tā varētu tapt par izrādes vienu no emocionālajām kulminācijām.  Ļoti ticams Afganistānas kara veterāna tēlā bija Raitis Pavinkšnis, šķiet, viens no talantīgākajiem trupas māksliniekiem. Varoņa tēls viņam ļauj rādīt vēl sakāpinātākas emocijas. Svarīgi, lai tās nepārvērstos groteskā, tad tas patiešām būs vēl viens no izrādes varoņiem, kura liktenis spēs raisīt skatītājos līdzpārdzīvojumu.  „Viszaļākais" pirmizrādē šķita uzņēmēja lomas atveidotājs Uģis Donerblics. Grūti bija noticēt, ka viņš tiešām ir tāds visu varošs naudasmaiss. Skaļa, ātra runāšana, žestikulēšana ne vienmēr ir varenības un spēka apliecinājums. Režisoram būtu vēlams pameklēt šim varonim citādākus sava „svara" un ietekmes apliecinājumus.  Pārāk gara šķita radiotranslācija izrādes sākumā, noskaņa jau daudz ātrāk tapa skaidra. Ne vienmēr skatītājam viss jāiebaksta ar pirkstu acī. Dekorācijas skatuves kreisajā sānā bija veiksmīgi izveidotas, labajā, virtuves zonā viss nedaudz haotiski. Kaut kas no Jaunā Rīgas teātra izkoptā reālisma stila, tikai ļoti nepilnīgi.  Dramaturģiskais materiāls ir labs, atbilstīgs amatierteātra spējām. Radošais kolektīvs radījis patiesi baudāmu skatuves darbu, kurš skatītāju neatstāj vienaldzīgu.

Kategorijas

Kategorijas