Dzīve zem 300 gadu veca ozola

2008. gada 1. augusts 00:00

80 gadu jubileju 27. jūlijā svinēja Ivans Muravjovs.Rundāles pagasta zemnieks Ivans Muravjovs brauc ar traktoru, pārzina tehniku, šogad ir apsējis apmēram 40 hektārus ar rapšiem un kviešiem, kurus drīz gatavojas novākt. Nākotnes plānos ir iegādāties jaunu tehniku saimniecībai. Uz ikdienas darbīgā fona zemnieks nejūtot savu gadu nastu. Trešā zonaBērnība ir pavadīta Lietuvā, tur pabeigta arī skola. Tomēr kara gadi un pēc tam padomju laiki ieviesa savas korekcijas. Dzimtā māja atradās pie pašas Polijas robežas un nonāca tā saucamajā «trešajā zonā». Visi tika izdzīti no mājām, plašas joslas visā robežas platumā regulāri tika ecētas, lai varētu pamanīt robežpārkāpējus.Jaunās mājas bija turpat netālu, bet arī tur palika tikai uz pāris mēnešiem. Ieradās vietējie mežabrāļi un «laipni palūdza» mājas pamest. Dažus tuvākajā apkārtnē, kas neklausīja, nošāva. Ģimene laikus pameta mājas un 1947. gadā pārvācās uz Latviju pie paziņām.Latvijā viegli negāja. Lai arī māju īpašnieki bija priecīgi par jaunajiem iemītniekiem, tomēr apkārtnē pēc kara bija daudz zādzību. Vainoja jaunpienācējus, un miliči pēc katra atgadījuma vispirms ieradās pie lietuviešiem. Ivans Muravjovs saka: «Mani vecāki bija godīgi, un ko sliktu pateikt neviens nevarēja.»1953. gadā Ivans Muravjovs apprecēja Ritu, kuras ģimenei arī padomju gados viegli negāja. Rutku mājas saimnieci 1949. gadā aizsūtīja uz Sibīriju, bet meitai tas gāja secen. Dzimtajās mājās tā arī nesanāca atgriezties visus padomju laikus.Bija darbs lauku brigādē, gan nedaudz arī par brigadieri kolhozā «Lielupe». Vēlāk gaviļnieks izmācās par mehanizatoru un strādā kolhozā «Uzvara». Tad arī iegādājušies māju pie Bauskas piena kombināta, kur tagad apmeties mazdēls Arnis.«Stukačs» mājāsLatvijas neatkarības laikā radās iespēja atgūt sievas māju. Ēka bija ļoti nolaista, apkārtne aizaugusi. Galvenā iemītniece bija padomju laika ziņotāja. Jubilārs atceras: «Večiņa bija padomju laiku «stukačiene». Kad atgriezāmies mājā, vecenīte vien noteica: «Pagaidiet, laiki vēl mainīsies.» Pats gan nodomāju, ka viņas laiki jau ir aizgājuši.»Ēka bija ļoti sena, kleķa būda ar metru biezām sienām. Tobrīd loģisks likās lēmums, ka uz tās pamatiem ir jāuztaisa jauna un liela, to arī izdarīja. Atceroties veco ēku, zemnieks tā laika darbus nedaudz nožēlo: «Varēja jau atstāt. Būtu gandrīz kā muzejs. Tai bija vismaz 300 gadu.» Pie mājas kā senāku laiku liecinieks stāv ozols, kurš varētu būt iestādīts pirmās mājas būvēšanas laikā. Aizrautīgs pirtnieksPie saimniecības sakopšanas Muravjovu ģimene ķērās ļoti nopietni. Sagādāta tehnika, sakārtota mājas apkārtne – sastādīti krūmi, koki, uzcelta pirtiņa, šķūņi. Pašreiz sakoptā apkārtne iepriecina jebkuru apmeklētāju. Pie mājas augošais ozols dod pavēni un ļauj mierīgi pasēdēt un atpūsties.Jubilāra prieks un lepnums ir pirts. Nelielais namiņš ir piemērots dažādām gaumēm. Tiesa, gaviļniekam pašlaik ar mazgāšanos pirtī ir jāuzmanās, jo ir bijusi sirds operācija, tomēr aizrautība ar pirts lietām ir palikusi.Īpaši pa pasauli nav iznācis braukāt – savulaik mājās bijuši arī lopiņi, kas nav ļāvuši ilgi būt prom no mājām. Tikai pie dažiem radiem Latvijā, uz Lietuvas veikaliem. Toties pēdējā laikā jubilārs nodarbojas tikai ar labību un brīvu brīžu ir vairāk. Pabijis Baltkrievijā, guvis dažādas emocijas. Apkārtne jau esot sakopta, toties ceļi sādžās esot tādi, ka dažā labā bedrē saejot visa mašīna.Nākotnes plānos ir tālāks brauciens pie māsas uz Krieviju. Iegādāta jauna mašīna, kas būtu pietiekami izturīga, un kopā ar mazdēlu tiek kalti ceļojuma plāni. Tiesa, sieva gan neesot īsti apmierināta ar šo ideju, tomēr Ivans jau sirdī ir nolēmis paceļot vairāk un vecumdienās atlicināt vairāk laika arī sev pašam.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Dzīve zem 300 gadu veca ozola

Kategorijas