LITERĀRĀ LAPPUSE

2008. gada 10. septembris 00:00

INĀRA ZEILESkolotājai AINAI JANSONEITo, ka pietrūksi, es sapratīšu vēlāk,Šobrīd tikai trula sāpe dzeļ,Nepateiktie vārdi tagad atnāk,Grib, lai Tavā klēpī viņus ceļ.Es tos sarindošu ceļamaizes vietā,Ziedu vainagā tos līdzi došu Tev,Nostāšos vēl mūsu saules rietā,Tikai daļu paturēšu sev.Tu man iemācīji atvērt sirdiTad, kad adatas tai asas apkārt ir.Un es zinu, ka Tu mani dzirdi,Tas nekas, ka mūžība mūs šķir. RŪDOLFS SAULĀJSLikteņvējosVai dzīves vasaruKāds projām aiznest var?Mēs neticam.Un tikai tad,Kad vēji sirdi skarUn nodreb dvēsele, –Mēs noticam.Tad pēkšņi noskumstam,Sev jautājam,Kā paglābt rudeni,Jo likteņvēji arī toDzen nemitīgi pirmā salā? Nav atbildes. Tad gaidot apstājamiesUn raugāmies uz bijušoUn tālo vasaru.Ir jāpieņemUn jāpaklausaSkarbā likteņbalss,Kad apjaušam,Ka mūžs jau galā.AINA MEDNEGaiduRaibā vasaraJau aiz Mākoņkalna,Vēsas palāsesLejup līst.Jau ir pagales,Būs arī pelni,Apņems siltumsKā zīds.Bieza tumsaAr acīm melnāmPie durvīm zvana,Bet esGaidu gaismuAr leduspuķīšuZiedēšanu.AtgriešanāsMiglas lāņiPār SkultēnuPamali klājas,Mēness dzeltenā frakāNespēj ne ņemt, ne dot.Ieklausos – viļņiAr mūžību sarunājasMēmelē.Mana dzīvība –Santīms Visuma makāMirklim sakāms – Izdot vai neizdot.Un, kad izdos,AtgriezīšosEs mūža mājāsCeraukstē. DAGNIJA GASŪNAKolkaKolka – senās Līvu zemessmilšains krasts,jūrā iebridusi bāka,tālē kuģa masts,vēji, smagi pūšot,loka krasta priedes,saules stars pēc lietusvaravīksni padebešos ienes.Kolka, mana mīļāvēlreizatgriešanās vieta,tu man sirdī it kātrejiem mezgliem cieši sieta,stāvu viļņos,noāvusi basas kājas,dižjūra un mazjūra ar mani atkal sarunājas.***Aizlijis rītsierāpjas klēpīkā noklīdis sunsun grib, laipakausi kasa.Dālijas klana galvas.Vēlajās rozēs rasa.Saule aizmākoņiem raudun vasaruatpakaļ prasa. LILIANA SKUDRA***Aiztraucas. Pagaist. ZūdCieša draudzība, sveloša mīlestība.Pašas griba?Likteņa lemts?Kur tādu cēlumu ņemt,Visu saprast un piedot?Ik rudeni lapas raisās,Aizlido gaisu gaisos.Ne tālab zari un koki lūst.Sveša acs jau neredzSudraba saiti,Kas dvēseles kopā tur. ROLANDS KRASTIŅŠ***Ir apkārt tukšums liels un smags,Vai ārā diena ir vai nakts –Aizvien tas pats,Tas pats.Ik reizi satrūkstos, kad loga rūtiKāds it kā siltu roku skar.Bet tas vien zars,Sīks zars.Un kā ir vairāk žēl, vairs nezinu –Sen aizgājušo soļu prom vai sevis,Jo nav nekā,Nekā.INĀRA DRUVABūt vai nebūtNegribu es nebūt,Gribu būt un būt,Tomēr kādu priekuNo šīs dzīves gūt.Kaut vai mikroskopāTo man ieraudzīt,Tad es spēšu atkalSarētot un dzīt.Negribu es nebūt,Tikai būt un būt,Un uz zaļa zaraZaļa lapa kļūt.Noraudājusies dienaJau atkal diena noraudājusies,Es, muļķe, gaidu, ka man saule smies.Par ko lej, diena, saltas asaras?Mums visiem pagājusi vasara.Vai tādēļ jāraud, jālīst, jānoskumst?Vai tādēļ jābālē un jāsatumst?Vai tādēļ mums par pinkšķētājām kļūt?Vai vasara šī pēdējā, kas zūd?Ņem manu lielo kabatlakatuUn, lūdzu, nomainīsim plakātu!Vecie prauliVecie sakārņi un prauli,Nekļūs jauni mūsu kauli.Nezaļosim, neziedēsim,Ne vairs sēklas – pelnus sēsim.Ierūsēsim, iesūnosim,Vairāk saņemsim kā dosim.Tomēr – lai jums garām nepaslīd –Tumšā naktī veci prauli spīd. ANDRIS KOPEIKA***Tu meklēji pasaules malu,Bet atradi meiteni jauku,Kas spēja dzēst zvaigznesUn dāvāja ikdienai smaidu,Un nevajag meklētVairs malu,Tik redziUn baudi.Beidz meklēt,Nolaidies zemē! OLITA SIMAŠKO***vējam šorīt trakulības prātāpārāk ilgi ievās šūpojiesnoreibis tas tagad skrien un ārdāstā kā suns no ķēdes norāviesizpurina manu puķu dobiziedlapiņas paņemot sev līdzjumta korē iecērt savus zobusrobains uzaust jaunas dienas rītspēkšņi klusumskaut kur atskan raudaslaimes šņukstikā tas gadījiespārguris bet tomēr guvis bauduvējš pret bišu stropu nosities***rudentiņ neraudiasaras nomazgāskrāsas no koku zariemviss kļūs tik pelēks un parastslīdzīgs zvirbuļu bariemrudentiņ uzsmaidi saulītiuzsvilpo miķelītikamēr pār tevi nav pārklātiapburtie ziemas rīti GATIS ZOTOVS***pirms iemiegu jāpaspējpadarīt ziemas siltākassaudzējot snieguun pat ja es zinuka tā var iztraucēt ziemusavus svētkus svinamsauli pierunāšuuz dažādām blēņāmun muļķībāmpavisam iespējamsbūs decembrī jāatļaujuzziedēt dažām margrietiņām SARMĪTE GAUSIŅA-ELKSNETuri mieru!Kā siltu lakatu vējāTuri mieru!No naida uguns,No rūpju straumēm,No rūgtuma atvariemDvēseli sargā kā bērnu!Kā kristāla vāzē zieduTuri mieru!Lai smaržo svinīgi, saldi un svēti!Dieva dāvana – miers.Pie Jēzus kājām atnācPasēdēt, sirds!Kā ģerāniju uz logaLolo mieru!Laisti un sildi,Lai salā zied!Cauri aukstam un skarbam vējamZiedēs mans mājas miers.Kā rotu kārbiņā pērliGlabā mieru!Liec Dieva rokās sevi!Dienu steigas virpulī,Cīņās un karosLielākā dāvana – miers.MATĪSS SAULĪTIS«Šodien gribu nosūtīt Tev mazo cilvēciņu, par kuru runājām.» (I. Ziedonis)***Es aizgāju uz pastu, lai nosūtītu Tev kripatiņu no savas mīlestības. Tās pašas, kas mūs saista, un tās pašas, par kuru mēs tā bļaujam abi. Tā slikti iebira aploksnē. Nācās nedaudz pieklapēt. «Atvainojiet, mēs dzīvus priekšmetus nesūtām.» Nekas, es pārbēru to citā paciņā. Atkal man teica to pašu teikumu. Es piesēju to vārnai pie kājas. Ne gluži vārnai, bet balodim. Viņš teica to pašu pasta teikumu. Es izmisis skrēju un satiku vecu draugu, un prasīju viņam, kāpēc tā? Viņš atbildēja: «Tāpēc, ka lietu, ko citi cilvēki nepazīst un nelieto, nenosūta.»Varbūt ņemšu mobilo telefonu un piezvanīšu.«Atvainojiet, adresāts nav sa-sniedzams.»«Es vēlētos atstāt ziņu.»«Jā, lūdzu.»«Pasakiet viņai, ka es viņu mīlu.»«Atvainojiet, divdesmit pirmā gadsimta svešvārdu vārdnīcā nav tāda vārda – mīlēt.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

LITERĀRĀ LAPPUSE

Kategorijas