Saglabā noskaņas un dzīvesveidu

2008. gada 24. septembris 00:00

Edvarta Virzas dzimtajās mājās «Billītēs» Dzejnieka salonu ir izveidojusi viņa mazmazmeita Diāna Jance. Tā nav muzeja ekspozīcija vai memoriāla istaba, bet brīva noskaņu improvizācija.Ārpus muzeja principiem Salons atrodas tuvējā «Billīšu» rentnieku mājā. Sarunā ar «Bauskas Dzīvi» idejas autore min zīmīgu epizodi: «Netālu dzīvo rentnieka Kārļa Kalniņa pēcnācēji, bet viņa mazdēls – arī Kārlis – mums ir lielisks palīgs apkārtnes uzpošanā. Astoņpadsmit gadu vecais puisis savu palīdzību piedāvā pats un ir priecīgs par katru labi paveiktu darbiņu.» Dzimtas vēsturisku fotogrāfiju kolekcija sākumā bija eksponēta «Billīšu» dzīvojamās mājas otrajā stāvā. Ar interesi to aplūkoja mājas saimnieku draugi, literatūras pazinēji un citi ciemiņi, bet ģimeni nav aizrāvusi doma par muzeja izveidi. Ir gandrīz neiespējami apvienot pašu apdzīvotas ēkas funkciju ar muzeju standartiem un prasībām, apmeklētāju uzņemšanu.«Sākumā man bija vēlme uz rentnieku mājas lielo istabu pārvietot fotogrāfiju un gleznu kolekciju, bet vēlāk nodomi mainījās. Savā iztēlē jau biju radījusi tādu «Billīšu» māju, par ko vecmāmiņa Amarillis Virza-Liekna bērnībā tik daudz stāstīja. Mantas, kas piederēja Edvartam Virzam un Elzai Stērstei, okupācijas laikā aizgāja bojā, tādēļ doma par priekšmetu eksponēšanu nebija aktuāla. Bet piepeši es atskārtu, ka daudz svarīgāka par lietām ir vide un gaisotne. Mēs «Billītēs» turpinām to pašu dzīvesveidu, kāds bija raksturīgs mūsu priekštečiem. Tas nozīmē, ka māja ir dzīva un es drīkstu ļauties radošām izpausmēm, to iekārtojot pēc savas izjūtas, nevis muzeja vai memoriālās ēkas principiem,» spriež Diāna.Vispirms – bērnistaba Pirmais impulss idejas autorei radās pirms vairākiem gadiem, kad no bērnības mājām Mellužos bija jāpārceļas uz citu vietu. Tolaik Diāna vairākas mantas pārveda uz «Billītēm». Lūzums iestājās pēc Amarillis Virzas-Lieknas aiziešanas mūžībā. Diāna atzīst: «Mēs sapratām, ka tagad pašiem ir jāturpina vadlīnijas, ko vecmāmiņa tik prasmīgi bija noteikusi un ievērojusi. Vispirms es nolēmu «Billītēs» iekārtot istabiņu saviem bērniem Akselam un Elīzai. Man izdevās sameklēt pagājušā gadsimta 30. gadu metāla gultiņas, eņģelīšu figūras. Droši vien līdzīgi varētu izskatīties manas vecmāmiņas bērnībā, ko viņa pavadīja šajā namā. Šķiet, es jau skaidri zināju, kā veidošu arī Dzejnieka salona interjeru.» Bez anonīmām lietām Kaimiņi no tuvas un tālākas apkārtnes dedzīgi atbalstīja Diānas ieceri. Pastniece piedāvāja labi saglabātu bufeti, bet Māra Dole no ASV atsūtīja savu bēgļu gaitu čemodānu. Māra ir Amarillis Virzas-Lieknas skolasbiedre Rīgas Franču licejā un draudzene. Viņas vīrs – amerikānis – neilgi pirms nāves lūdza, lai personiskos līdzekļus Māra neiegulda biznesā Latvijā. Viņa izpildīja dzīvesbiedra pēdējo gribu un ieguldīja kultūrā, finansējot «Billīšu» rentnieku mājas jumta atjaunošanu un Edvarta Virzas Rakstu otrā sējuma izdošanu. Jelgavas latviešu biedrība un tās priekšsēdis ārsts Pauls Rēvelis, kas par savu misiju uzskata dižo novadnieku Stērstu un Virzas-Lieknas dzimtu piemiņas saglabāšanu, uzdāvināja tāfelklavieres un senu pūralādi.Topošais Dzejnieka salons pakāpeniski kļuva apdzīvots, bet tajā nebija neviena anonīma, ar kādu notikumu vai dzīvesstāstu nesaistīta priekšmeta. Diānai vismīļākā ir Elzas Stērstes krustdūrienā izšūtā grāmatiņa, ko rakstniece darinājusi izsūtījumā Sibīrijā. Salonā ir daudz grāmatu latviešu, franču valodā, Martas Tūteres no ASV atsūtītā vēsturisku skaņuplašu kolekcija, Vijas Spekkes gleznas, ģimenes fotogrāfijas. Ekoloģiskas krāsas Dzejnieka mazmazmeita kopā ar saviem bērniem un dažiem palīgiem pati izremontējusi rentnieku mājas lielo istabu un fasādi, neizmantojot ķīmiskas krāsas. «Bija vajadzīga eļļa, piens, krīts, pigments un darbošanās prieks. Man ļoti patīk pašai gatavot un lietot ekoloģiskās krāsas, tās ir arī nesalīdzināmi lētākas par ķīmiskajām. Interesi par remontēšanu bērnībā man radīja vecmāmiņas māsīcas – gleznotājas Vijas Spekkes – dēls Andrejs. Viņam bija lemta diplomāta karjera, bet okupācijas režīms izjauca nodomus. Andrejs kļuva par krāsotāju un bija īsts amata meistars,» teic Diāna.Dzejnieka salonu atklāja vasaras vidū – Annas dienā. Par tā apdzīvošanu vairs nav nekādu rūpju, jo tā būs vieta, lai cilvēki satiktos, sveču gaismā lasītu dzeju, muzicētu – gluži tāpat kā Edvarta Virzas laikā. «Mēs «Billītēs» turpinām to pašu dzīvesveidu, kāds bija raksturīgs mūsu priekštečiem.»Diāna Jance

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Saglabā noskaņas un dzīvesveidu

Kategorijas