Vigas, kangari un jūras horizonts

2008. gada 26. septembris 00:00

Slīteres nacionālā parka bagātības.Diena ir miglaina. Sirves raga kontūru Sāmsalā Igaunijā nevar saskatīt, toties kuģus jūrā pie horizonta gan. Tomēr visi fotografē, it kā viena kustība, pieskaroties kameras slēdzim, varētu pārraut miglas plīvuru. Cilvēkiem patīk tāli apvāršņi, un dažbrīd katrā atdzīvojas Dullā Daukas gars. Īpaši Slīteres bākā vērojot, kā jūra saplūst ar debesīm.Šovus nerīko Savā kambarītī, kas vienlaikus ir informācijas centrs un ieejas biļešu kase, Ina lasa grāmatu par indiešu viedajiem vīriem un spēlē bambusa flautu. Skaņa ir dobja un noslēpumaina – kā no aizmirstības dzīlēm nākusi. Dārzā pie bākas noliekušies augļu pārpilni ābeļu zari. Skaists un sargājošs klusums. Paretam kāds iegriežas, lai uzkāptu atjaunotās mūra bākas tornī. Lielākoties tās ir ģimenes ar bērniem. Ierodas arī trokšņaina grupiņa no tālienes. To ir atvedušas kādas Rīgas tūrisma firmas gides. Ina cenšas apmeklētājus uzņemt, cik vien varēdama viesmīlīgi, tomēr kāds vīrs ir neapmierināts, lai arī bākas darbiniece sākusi runāt viņa dzimtajā valodā. Tūrists acīmredzot ir gaidījis šovu, bet tādi Slīteres nacionālajā parkā, kur atrodas arī bāka, netiek rīkoti.Ina Brauna, zinātniece ar ilgu stāžu parkā, skaidro: «Slīteres nacionālā parka prioritāte nav tūrisms. Tā ir zinātniski pētnieciska iestāde ar administratīvo centru Talsu rajona Dundagā un mācību centru Latvijas Universitātes bioloģijas un ģeogrāfijas studentiem. Pa Slīteres rezervāta dabas takām grupām nav atļauts staigāt bez gida, jo teritorijai ir noteikts īpašs aizsardzības režīms. Iepriekš pieteiktas grupas vada parka zinātnieki, jo mūsu iestādē gidu štata vietu nav. Interesentiem ir vēlams sazināties ar parka administrāciju laikus.»Pēc mirkļa jau ir klāt Inas kolēģis mežzinis Jānis Jansons, kura pavadībā var doties pastaigā pa Pēterezera dabas taku apmēram septiņu kilometru garumā.Brūkleņu «paklāji» Soļojam pa meža taku, kuras abas malas ir kā nosētas ar brūkleņu krellītēm. Pie sevis nospriežam, ka rezervātā ogas lasīt ir aizliegts, tādēļ valda pārpilnība. Taču Jāņa Jansona sacītais kliedē pārsteidzīgos pieņēmumus. «Šajā zonā var lasīt gan ogas, gan sēnes, bet neviens negrib kilometriem tālu iet mežā. Purva ezeros drīkst arī makšķerēt, saņemot atļauju no Nacionālā parka vides inspektoriem.»Atceļā pārliecināmies, ka vides prasību pārkāpēji mēdz būt arī visnotaļ simpātiski cilvēki. Stāvvietā no mašīnas izspurdz ģimenīte ar bērniem un suni. Sievietēm elkonī groziņi, bet vīrieša ekipējums liecina par makšķerēšanu kā nopietnu vaļasprieku. Garāmejot Jānis Jansons pajautā, vai ir saņemta atļauja, uz ko visi atbild apstiprinoši. Pēcāk gids pa tālruni sazinās ar savu kolēģi un top skaidrs, ka makšķerēšanas dokumentu neviens nav lūdzis izsniegt. Turpmākais scenārijs jau ir vides inspektora ziņā.Staigā pa jūras gultniDabas lielākā vērtība, ar ko var lepoties Slīteres parka rezervāta zona, ir kangaru un vigu ainava. «Pēterezera dabas taka ved pa senās Litorīnas jūras gultni. Kangari ir stāvkrasti, bet vigas – aizvēstures pludmales. Latvijā ir ap 150 šo unikālo dabas veidojumu – nekur citur Eiropā, izņemot Somiju, kur ir 17 kangaru un vigu, līdzīga ainava nav sastopama. Krasti ir apauguši ar mežu, kangaru augstums un platums ir dažāds. Senatnē jūrmalciemu iedzīvotāji vigas pirka par naudu, jo mitrajās ielejās varēja sapļaut lopiem sienu. Cilvēki visu vasaru strādāja, sakrāva pļāvumu un gaidīja, kad jūra aizsals. Ziemā ar ragavām gar piekrasti sienu veda uz ciemiem,» stāsta Jānis Jansons. Gājēju takas maršrutā ir izveidotas dažas atpūtas vietas. Pie Pēterezera, kas rāmi snauž purvā, ir arī skatu laukumiņš ar dēļu grīdu. Dabas dziednīca Sūnājs ir kā nosēts ar dzērvenēm. Gids sāk aizraujošu spēli, aicinot nosaukt apkārtējos augus. Mūsu zināšanas ir aptuvenas un virspusējas. Purva krūmiņš, ko uzskatām par vaivariņu, izrādās balzamkārkls ar intensīvu, savdabīgu aromātu – Rīgas melnā balzama svarīgākā sastāvdaļa, ko izmanto joprojām. Gids teic, ka vietējie pusaudži vasaras brīvlaikā var nopelnīt, noslēdzot līgumu ar balzama ražotājiem par vērtīgās izejvielas piegādi.Purva zālē ir paslēpušās sīkas, melnas ogas. «Tās ir vistenes – efektīvākais līdzeklis pret žūpošanu. Ir dzirdēts, ka pēc ogu ēšanas dzērājiem kļūst slikti, jau uz pudeli paskatoties vien,» komentē Jānis Jansons. Ceļmalā viņš izrauj kādu lakstaugu ar suņburkšķiem līdzīgu ziedu čemuru un aicina atpazīt nosaukumu pēc smaržas. Uzvēdī koncentrēts burkānu aromāts, un, patiesi, tas izrādās savvaļas burkāns, kura tievo saknīti mūsu senči izmantoja uzturā. Nacionālais parks nudien ir līdzīgs dabas dziednīcai, bet to droši var izmantot tikai jūras piekrastes bagātīgās floras pazinēji. ***«Bauskas Dzīve» pateicas organizācijai «Zaļā skola» un Vides aizsardzības klubam par iespēju apmeklēt vides semināru Slīterē. INTERESANTISlīteres nacionālā parka teritorija valsts aizsardzībā ir kopš 1921. gada.Objekts ir iekļauts Eiropas īpaši aizsargājamo dabas teritoriju tīklā «Natura 2000». Parks sadalīts vairākās aizsardzības zonās. Rezervāts aizņem 16 tūkstoš hektāru. Slīteres Zilo kalnu pakājē izveidota mācību taka studentiem.Iecienīta pastaigu vieta ir nesen iekārtotā Kolkas priežu dabas taka.Parka teritorijā atrodas interesanti kultūrvēstures objekti – Slīteres vecā bāka, kas atjaunota kā apskates vieta 2002. gadā, Mazirbes baznīca, laivu kapsēta, lībiešu tautas nams Mazirbē, lībiešu etnogrāfisko priekšmetu kolekcija «Rāndali», Kolkas luterāņu baznīca ar mākslinieces Helēnas Heinrihsones altārgleznu. Apmeklējumu sezona Slīteres parkā un vecajā bākā beidzas 15. oktobrī.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Vigas, kangari un jūras horizonts

Kategorijas