Atradis savu aicinājumu

2008. gada 15. oktobris 00:00

Nesen par vienu no Pestīšanas Armijas Iecavas korpusa vadītājiem sācis strādāt Artūrs Baltacis.Rīdzinieks oficiāli organizācijas darbinieks ir pusotru gadu. Armija ir draudze, tajā ir sistēma – kareivji un virsnieki. Artūrs parakstījis kareivja solījumu 2004. gadā, apņemoties kalpot un atzīstot Pestīšanas Armiju par savu draudzi. Pirms trim gadiem jaunietis iestājās virsnieku skolā. Pēc tās pabeigšanas Artūrs noslēdza līgumu ar Armiju. Ko jūs mācījāties virsnieku skolā?– Daļa mācību ir teoloģija. Pēc skolas mēs stāvam draudzes priekšā un mācām Bībeli. Vēl apguvu sociālā darba zināšanas. Kāds bija jūsu ceļš uz organizāciju, kurā pašlaik strādājat?– Pirmās trīs klases pabeidzu Rīgas Katoļu ģimnāzijā. Vēlāk mainīju skolu finansiālu apsvērumu dēļ. Mamma pārcēlās no Rīgas uz Cēsīm, un tur pirmajā gadā gāja ļoti grūti. Es paliku Rīgā, dzīvoju kopā ar vecomammu līdz 15 gadiem, kad viņa aizgāja mūžībā. Mammai kā pilsētniecei laukos gāja ļoti traki. Viņa meklēja palīdzību Pestīšanas Armijā. Tā viņa sāka iet, un reizēm, kad ciemojos, es arī aizgāju uz dievkalpojumu. Pēc tam uzzināju, ka organizācija ir Rīgā. Pēc skolas ieguvu apdares darbu izpildītāja profesiju. Devos uz citu izglītības iestādi paaugstināt kvalifikāciju. Vienu gadu nomācījos, bet tad sākās virsnieku skola. Kad strādāju celtniecībā, sapratu, ka tā nav mana vieta. Pat ja sanāca un patika paša roku paveiktais, vienalga, kā beidzās darbs, tā skrēju uz draudzi. Tur vienmēr kādu satiku un bija, ko darīt. Man gribējās palīdzēt. Apvienot darbu ar draudzi nevarēju. Ja man nepiedāvātu iet uz virsnieku skolu, iespējams, tāpat mēģinātu lēkāt. Kāpēc sākumā turpinājāt apmeklēt Pestīšanas Armiju?– Katoļu ģimnāzijā bija mūks Artūrs. Viņā bija mīlestība pret apkārtējiem. Reizēm ir tā, ka cilvēki māk pateikt «labdien!» vai uzprasīt «kā iet?», negaidot atbildi. Taču mūkā Artūrā redzēju, cik ļoti viņš ir mīlestības pārbagāts. Reizēm viņam nevajag pat ar tevi runāt. Tu esi viņam blakus un jūti to milzīgo siltumu, kas no viņa nāk, un vienkārši izbaudi.Visiem bērniem ļoti patika mūks Artūrs. Redzēju, cik ļoti šis cilvēks ir atšķirīgs. Pēc tam aizgāju uz parastu skolu, tur man viegli neklājās. Mans uzvārds ir Baltacis, un bērniem tas šķita ļoti aizraujoši. Gāja ļoti grūti, caur asarām. Pirmo reizi nokļūstot kādā Armijas konferencē Rīgā, ieraudzīju, ka tur ir tādi cilvēki, kādus atcerējos no ģimnāzijas. Toreiz secināju, ka viņiem ir kaut kas, kā man nav. Taču es arī to gribu. Tā ir mīlestība, tevi pieņem, kāds esi.Es ilgu laiku dievkalpojumos sēdēju pēdējā rindā un, kad beidzās, pirmais izskrēju pa durvīm ārā. Nevienam neizdevās ar mani parunāt. Mācītājas vīrs Aivis vienreiz mani noķēra un piedāvāja kopā studēt Bībeli. Bijām daudz jauniešu, pavadītais laiks bija ļoti jauks. Pastāstiet par savu dzīvesveidu!– Pestīšanas Armijā vari kalpot kā kareivis pēc sirds aicinājuma, nesaņemot atalgojumu. Tas notiek korpusā, kur noslēdz līgumu. Izmācoties par virsnieku, Armija sāk izlemt tavā vietā un tu saņem norīkojumu. Pēc virsnieku skolas beigšanas pirmais norīkojums bija uz Daugavpili. Pēc tam četrus no sešiem virsniekiem, kuri kopā mācījāmies kā kadeti, pārcēla uz jaunu vietu. Es nonācu Iecavā. Visā pasaulē organizācijā ir standarts – katrus trīs gadus tiek pārskatīts norīkojums. Vai nav grūti iedzīvoties?– Kā kuram. Es neesmu ne tuvu vienīgais Armijā, kurš dzīvo šādi. Ir cilvēki, kuri vienmēr bijuši pilsētā, bet aizsūtīti uz laukiem. Viņiem ļoti pietrūkst ļaužu. Varbūt viens pluss pašlaik ir tāds, ka man nav ģimenes. Armijā ir daudz vieglāk, ja abi ir iesaistīti. Man mājas vieta tik un tā ir Rīga, kur joprojām ir daudz draugu. Pašam pietiek ar to, kas ir mugurā, un to, ka ir vieta, kur apgulties. Tā dzīvoju jau labu laiku. Vieta, kur nolikt galvu, ir viss, kas vajadzīgs. Kādi ir ieguvumi?– Zinu, ka esmu tur, kur jābūt. Nevar jau dabūt lielu labumu no tā, ka nekā nav, ka visas mantas var sakrāmēt vienā minibusiņā, kā es atbraucu uz Iecavu. Kādi tur ieguvumi!? Ja es savu aicinājumu esmu atradis kalpošanā draudzē, tad esmu priecīgs, ka varu to darīt šeit. Būšu ļoti gandarīts, ja tā mani nosūtīs uz Aļasku. Vairāk ir garīgu ieguvumu, nevis materiālu. Aizbraucot uz Aļasku, ar draugiem Rīgā vairs nevarēs satikties. – Daugavpilī izjutu, kā teikts latviešu dziesmā, – «par mazu, lai palaistu vienu pasaules plašajos ceļos». Sapratu, ka esmu jauns vēl. Tas laikam ir līdz tam brīdim, kad atrodi savu otru pusi. Tad divatā dodaties un otrs draugus atsver. Tomēr es parasti raujos. Jau tagad ir nopietni plāni 2010. gadā uz Sibīriju aizbraukt un apskatīties, kā tur latvieši dzīvo. Var izaugt, un tad jau Dievs pakārto. Kādi ir jūsu pienākumi kā Iecavas korpusa vadītājam? – Pašlaik mēs esam divi – es un Aldona Vaineiķe. Pagaidām pienākumi ir sadalīti vienādi. Iecavas korpusa, kā jebkura cita, pamatdarbības ir garīgā joma un sociālais darbs. Par bērnu dienas centru «Iecava» atbildēšu es. Veidošu pārskatus par finansēm un uzturēšu saikni starp centrālo biroju Rīgā un skolotājiem. Bieži vien darbs ir ļoti praktisks, piemēram, dokumentācijas kārtošana.Vai jums ir brīvais laiks? Kāda aizraušanās?– Elektronika. Manā birojā ir trīs datori. Rezerves daļu un vietas pietiktu vēl vienam. Tāpēc sākumā izvēlējos celtniecību – man patīk redzēt sava darba augļus.Jau otro gadu ir iepatikusies būšana uz riteņiem. Ceļoju ar velosipēdu pārsvarā dažādu nometņu dēļ. Savā ziņā tā nozīmē bēgšanu no visa un visiem. Vari būt draudzē kādu laiku un dot, dot, dot, bet tad vajag atpūtu. Ne jau tāpēc, ka būtu slikti, bet tādēļ, ka reizēm nogurstu. Uzkrāmēju uz riteņa lielu bagāžu un aizceļoju. Kāds jums ir radies pirmais iespaids par Iecavu?– Izbrīna, ka nav bezpajumtnieku. Rīgā vienmēr kāds prasīs ziedot. Ir viens īpatns cilvēks, kurš visu laiku ar ķerru apkārt braukā un vāc metālu. Tajā cilvēkā redzu to sabiedrības slāni, kurš man ir ļoti tuvs. Atceros, ka Anglijā man maksāja kā vietējam iedzīvotājam. Ar Latviju tās ir nesalīdzināmas summas. Atgriezos ar naudu, kuru nemāku tērēt. Ilgu laiku staigāju pa ielām un runājos ar bezpajumtniekiem un cietumniekiem. Iecavā šādu cilvēku nav daudz. Reizēm nav jābūt bezpajumtniekam, netīri ģērbtam vai metāla vācējam, lai būtu vienkāršs un maigs. Manās acīs tam ir augsta vērtība. Ja sevi cel augstu, to var pamanīt. Uzskatu, ka daļu īpašību var iegūt vienīgi attiecībās ar Dievu. Viņš pārveido, un tevī iemājo dzirksts, siltums. Taču ikvienam ir iespēja būt mīļam un sarunāties jauki. Bieži vien liekas – maigums piemīt sievietēm. Taču es esmu sastapis vīrus ar stingru, bargu balsi, kuri māk tik pazemīgi izrunāties, ka rodas prieks. Kāda pašlaik ir sabiedrība?– Latvijas reģionos tā var atšķirties. Daugavpilī daudzi cilvēki ir bezcerīgi, nolaiduši rokas un padevušies. Vari piedāvāt šādu un tādu iespēju, bet viņi ir zaudējuši cerību, ka kaut kas var mainīties, un ir diezgan depresīvi. Iecavā cilvēkos var manīt cerību un lielāku apmierinātību. Piemēram, pensionāri saņēma 20 latu pielikumu. Nākamajā dienā to zināja visa Iecava. Visiem prieks par to. Iespējams, kādam tas ir tīrais nieks, taču daudzos bija saviļņojums. Rīgā, kur ir mana mājas vieta, vairāk var manīt ārējo izskatu. Vērojama liela noslāņošanās. Pašlaik ir ekonomiskā krīze valstī, bet tā ietekmē tikai daļu sabiedrības. Brīžiem man šķiet interesanti, ka Latvijā cilvēki māk žēloties par pašreizējiem apstākļiem. Pie manis atbrauc paziņas no Baltkrievijas un teic, ka viņi zina valodas un ar savām prasmēm un zināšanām varētu dzīvot pat Latvijā. Joprojām uz valsti, kurā dzīvojam, daudzi skatās kā uz lielu vietu. Viņi taču dzīvo Latvijā! Man gribētos, lai vietējie to ierauga. Bieži atgriežos pie domas, ka mums ir ļoti precīzi un veiksmīgi izvēlēta himna. Mēs lūdzam, lai Dievs mūs svētī, un Dievs svētī. Gribētos, lai cilvēki ierauga, ka lūgšana ir atbildēta. Visā pasaulē notiek lielas katastrofas, Latvijai tas iet secen. ARTŪRS BALTACISDzimis Preiļos, bet uzaudzis Rīgā.22 gadus vecs.Pirmās trīs klases mācījās Rīgas Katoļu ģimnāzijā. No 2006. gada pusotru gadu izglītojās Pestīšanas Armijas (PA) Virsnieku apmācības skolā Rīgā. Divu mēnešu prakse Londonā, dzīvojot virsnieku viesģimenē. Kursi Viljama Būta (minētās organizācijas dibinātājs) koledžā, kas ir galvenā PA mācību iestāde.No 2007. gada jūnija nedaudz vairāk par gadu – viens no PA Daugavpils korpusa vadītājiem. Kopš šīgada septembra – viens no PA Iecavas korpusa vadītājiem. Kalpo PA Rīgas 1. korpusā.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Atradis savu aicinājumu

Kategorijas