Savējā Latvijā

2008. gada 17. oktobris 00:00

60 gadu jubileju Iecavā trešdien svinēja Janīna Možeiko.Iecavniecei Janīnai Možeiko visu mūžu apkārt ir bijuši labi cilvēki, kas atbalstījuši dažādās dzīves situācijās. Arī tagad ir gan labi kaimiņi, gan mīloši bērni. Alkšņu maizeDzimtā puse jubilārei ir Baltkrievija. Bijusi vecākā meita poļu ģimenē, Janīna agri sāk strādāt. Piecpadsmit gadu vecumā palīdz celtniecības darbos, pēc tam strādā pienotavā, presējot lielos siera rituļus. Baltkrievijā apprecas, piedzimst pirmais dēliņš.Ģimenei izdzīvošana pēckara gados bijusi nedaudz vieglāka nekā kara laikā. Janīnas tēvs atcerējies laikus, kad maize gatavota, piejaucot alkšņu mizu miltus. Kara sekas bijušas jūtamas arī tuvākajā apkārtnē – visas ēkas bijušas tukšas un dzīvojuši vientuļi lauka vidū. Daļa iedzīvotāju bija izvesti uz Sibīriju, daļa gājuši bojā Otrajā pasaules karā, citi devušies uz Poliju. Lai arī tur bija padomju režīms, tomēr tas bijis vieglāks nekā PSRS valdošais. Vēl piecdesmito gadu sākumā vietējie varasvīri regulāri «apciemojuši» zemnieku saimniecību, ievācot nodokļus no ražas, pienu, olas. Citreiz paņēmuši kaut ko no zemkopības tehnikas kolhoza vajadzībām.Kopā ar Janīnu augušas trīs māsas un divi brāļi. Māmiņa pratusi labi šūt. Uz skolu bērni devušies pašas darinātos tērpos. Janīna atceras: «Pirmajā klasē man bija portfelis. Citi nāca uz skolu ar apšūtiem auduma maisiņiem. Jau toreiz patika ātri iet un daudz darīt. Jaunākā māsa, kad sāka iet skolā kopā ar mani, sūdzējās: «Aiz tevis nevar paspēt iet, tu vienmēr skrien!» Bet es citādāk nevaru.»Labi «apspiesta»1972. gadā kopā ar vīru un diviem bērniem Janīna ierodas Latvijā. Pirmā darbavieta ir Dobeles rajona kolhozs «Nākotne», pēc tam – Bauskas rajona kolhozs «Uzvara». 1984. gadā pārceļas uz Iecavu. Visus šos gadus strādājusi par slaucēju. Brīvās Latvijas laikā lopkopībai pienāk grūtāki laiki. Mainās darbavietas, un desmit gadu pavadīti Iecavas putnu fabrikā.Janīna Možeiko stāsta: «Aizgāju pensijā, bet nespēju palikt bez darba. Brīdi strādāju abonēšanas centrā «Diena» par pastnieci, tagad – Ķekavas putnu fabrikā. Es nevaru iedomāties, kā tas būtu, – sēdēt bez darba. Lai arī kur strādātu, vienmēr atrodu labus paziņas. Ja atturētos no citiem, kā varētu izdzīvot? Daudz ko esmu darījusi, vienīgi par direktori vēl neesmu bijusi.»2005. gadā Janīna nokārtoja Latvijas valsts pilsoņa eksāmenu. Jubilāre atceras: «Šajā valstī nekad neesmu jutusi, ka esmu sveša. Baltkrievijā man vaicāja: «Vai jūs Latvijā neapspiež?» Es prasīju pretim: «Kā es izskatos?» Man saka: «Normāli.» Atbildēju: «Tad jau laikam esmu labi «apspiesta».»Patīk konservēt«Braukāšana pa ārzemēm ir lieka naudas izmešana,» uzskata jubilāre. Arī televizora skatīšanās esot diezgan bezjēdzīgs laika kavēklis. Vislielākais prieks, ja ir iespēja pašas gatavotu galdā likt un arī radiem aizsūtīt. Vasarā cītīgi strādājot piemājas dārziņā Skolas ielā. Izaudzētais rudenī tiek konservēts, kamēr pilns pagrabs ar burciņām. Receptes gaviļniece meklējot gan «Bauskas Dzīves» pielikumos, gan uzklausot no kaimiņiem. Tad ar pagatavoto varot pacienāt gan bērnus, gan kaimiņus, gan uz Baltkrieviju radiem aizsūtīt. Vismaz reizi gadā aizbraucot uz Baltkrieviju apciemot savu māmiņu, tad arī cienastu varot aizvest.Tagad Janīna dzīvo kopā ar dēlu Vitāliju mājā Iecavā. Meita Jeļena mīt Dānijā, arī abi pārējie dēli Andrejs un Genādijs māti tikai apciemo. Tomēr mājas remonts gan ir bijis ģimenes projekts. Vispirms esot nomainīti logi un siltinātas sienas, ar speciālām putām aizpūšot gaisa caurumus starp ķieģeļiem. Tad dēls Andrejs organizējis un paveicis telpu iekšējo remontu, bet znots nomainījis jumtu.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Savējā Latvijā

Kategorijas