Nedrīkst samierināties ar pārestībām

2008. gada 10. decembris 00:00

Tiešie maksājumi par lauksaimniecībā izmantojamās zemes hektāru Latvijai ir septiņas reizes mazāki nekā Grieķijai un 3,7 reizes mazāki nekā vidēji kopā visām 25 ES dalībvalstīm.Mūsu lauksaimniekiem arī Lauku attīstības programmas atbalsts ir mazākais no visām ES valstīm.Šie bija divi galvenie iemesli, kādēļ Latvijas lauksaimnieki devās uz Briseli, kur divas dienas – 18. un 19. no-vembrī – piketēja, lai mēģinātu novērst tik dramatisku atšķirību atbalsta maksājumos. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, tagad jāatzīst, ka šāds pikets bija vajadzīgs agrāk, – Latvijai iestājoties ES. Kaimiņvalstis nepievienojas«Bauskas Dzīve» jau sniegusi informāciju par piketa norisi, taču ir vērts par to runāt vēlreiz. Ja piemin Briseli, viss skaidrs – tā ir Eiropas Savienības ierēdniecības citadele. Mūsu protesta mērķis bija akcentēt, cik nevienādi ir atbalsta maksājumi starp ES valstīm. Igaunija uz aicinājumu kopīgajai akcijai neatsaucās, bet Lietuvas pārstāvji neieradās, kaut gan solīja. Tajā pašā laikā Briselē notika ES dalībvalstu zemkopības ministru padomes sanāksme, kurā diskutēja par ES kopējās lauksaimniecības politiku.Piketējām divas dienas pa trim stundām pie Eiropas Padomes ēkas, kur tika ierādīts neliels laukums, ārpus tā dalībniekiem atrasties nebija atļauts. Mūsu iecere – piketa dalībniekiem lēni pārvietoties pa pāreju, lai vairāk pievērstu braucēju uzmanību, – netika atļauta. Kopumā izskatījāmies koši, pamanāmi ar karogiem, plakātiem un dažādiem skaņu izdalošiem instrumentiem, piemēram, svilpēm un piena kannām.Pirmajā dienā pie mums ieradās ministrs Mārtiņš Roze, kurš apsolīja informēt sanāksmē visu valstu lauksaimniecības ministrus par Latvijas lauksaimnieku prasībām. Par mums interesējās gan dažādu valstu radio, gan televīzijas. Bet jāapzinās, ka šādi vai līdzīgi piketi Briselē notiek gandrīz katru dienu. Otrā dienā, kad mēs beidzām piketēt, ieradās neliela grupa ar plakātiem par piena kvotu apsaimniekošanas kārtību.Pēc tam mūs iepazīstināja ar ES Ekonomikas un sociālo lietu komiteju. Pasēdējām vienā sēžu zālē, iepazināmies ar zāles elektronisko aprīkojumu. Fermeriem degviela ir lētākaMūsu grupai bija izdevība aplūkot slaucamo govju fermas, kas atradās ap 50 kilometru no Briseles. Saimniecība darbojas kopš pagājušā gadsimta 50. gadiem. Sākumā ir bijuši pieci hektāri un piecas govis. Ganāmpulks paplašinājies līdz 200 govīm un zeme līdz 200 hekt-āriem, kas sadrumstaloti nelielās platībās. Beļģijas piena lopkopības mērogam tā skaitās liela ferma. Vidējais izslaukums no govs aptuveni astoņas tonnas. Piena kvota saimniecībai ir 1,4 tūkstoši tonnu, ko paredzēts palielināt līdz diviem tūkstošiem. Beļģijā zemnieki domā, ka piena kvotas ir jāsaglabā, jo tirgus jāregulē un kvotu atcelšana būtu liela kļūda.Fermeris stāstīja, ka arī Beļģijā pēdējā laikā piena cena ievērojami pazeminājusies. Pirms gada to iepirka par 45 centiem, bet tagad ir līdz 27 centiem par litru (apmēram 19 san-tīmu), kas ir tuvu pašizmaksai.Saimniecībā ir iekopts 14 hektāru liels ķiršu dārzs. Atbalsta maksājumi šim fermerim vidēji ir 350 eiro par hektāru. Tas palīdz kompensēt zemo piena cenu. Interesanti, ka lauksaimnieki Beļģijā izmanto iekrāsotu degvielu un tā ir par 40 procentiem lētāka nekā parastajās degvielas uzpildes stacijās. Pārdomas par bijušo un nākotniZemkopības ministrs Mārtiņš Roze un ierēdņi gan mierina lauksaimniekus, ka ar 2013. gadu ES izlīdzinās nevienādos maksājumus starp valstīm, bet nekas vēl par to neliecina. Arī iestājoties ES, mēs tikām maldināti, uzklausot melus vai puspatiesības, ka līdz 2013. gadam maksājumi līdzsvarosies.Bija jāpaiet diviem gadiem no iestāšanās brīža ES, kad lauksaimnieku saietā, kur piedalījās ministrs M. Roze, Bauskā 2006. gada 27. feb-ruārī pirmo reizi ministrs atklāti pateica, jā, tie mums ir vismazākie (tiešie maksājumi), turpretī Latvija gatava piemaksāt maksimālo apmēru (domātas subsīdijas). Un atkal pēc diviem gadiem varam secināt, ka situācija mainījusies. Pat subsīdijas no valsts budžeta netiek lauksaimniekiem atvēlētas likumā noteiktā apjomā, kas, iespējams, vēl samazināsies budžeta pārskatīšanas nākamajā reizē.Lai kā negribas vēlreiz pieminēt nelaimīgo cukura ražošanas likvidēšanas epopeju Latvijā, tomēr atmiņā tā ataust. Valsts šīs nozares saglabāšanā nevarēja iejaukties, jo tas esot privāts bizness, kā vienmēr to uzsvēra ministrs M. Roze. Bet tagad «Parex banku» valsts varēja nacionalizēt un glābt no bankrota. Kur ir atšķirība starp cukura un bankas biznesu?Jāapzinās arī, ka liela nelaime ir mūsu pašu lauksaimnieku inertums un samierināšanās ar notiekošo kā nenovēršamu sērgu. Mums jāprot prasīt, lai solījumus pilda valdība, lai ES ievēro vienlīdzīgus tirgus noteikumus un vienādus atbalsta apjomus.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Nedrīkst samierināties ar pārestībām

Kategorijas