Ļauj justies labi

2008. gada 19. decembris 00:00

70 gadu jubileju 15. decembrī svinēja Aina Bērziņa.Gatavojot svētku cienastu invalīdu sporta un rehabilitācijas biedrības «Bauska» dalībniekiem, Aina Bērziņa kopā ar māsu Ausmu atcerējās bērnību. Alūksnes rajona dzimtās mājas sauca «Silaktis-Lauri». Tāds nosaukums minēts senajos ruļļu rakstos. Tēvam piederēja vairāk nekā 50 hektāru zemes un mežs.1939. gadā tika pārbūvēta māja – jauno cēla uz vecās pamatiem. Visa ziema un vasara pavadīta klētiņā, kur arī piedzima Aina – jaunākā meita ģimenē. Pa ziemu paaugusies, vasarā mazulīte tika atstāta atsevišķi nožogotā stūrītī turpat teļu aplokā. Tā pirmo vasaru Aina pavadījusi «teļu dārziņā». Stobra galā1940. gada 14. jūnija vakarā vēl iegājusi pirtī mazgāties, bet naktī jau bēgusi uz mežu. Aina atceras, kā stāvējuši pie liela, pelēka akmens. Smidzinājis lietus. Tēvs paspējis aizbēgt mežā ar zirgiem, bet māte tikai uz rīta pusi atradusi, kur ar bērniem palikt.Tā laika notikumus attēlojusi novadniece Līga Melnūdre aprakstā «Pelēkā akmens stāsts». Ausma saka: «Lai mazbērni izlasa šo mūsu bērnības aprakstu un neteic, ka vecmamma pasakas stāsta. Līga ir paudusi mūsu bērnības stāstu mierīgi, bet gāja daudz trakāk. Blakus bija mežs, un nāca dažādi mežabrāļi. Viens teica – man kukaini nospiest un cilvēku nošaut ir viens un tas pats. Mežā bija gan sarkanie, gan bēguļojoši leģionāri, gan nacionālie partizāni. Vāciešiem deguna galā nesu uz mežu pārtiku. Tikai vēlāk aptvēru, ar ko tas varēja beigties.»1940. gada rudenī komunisti atkal ieradās lauku mājās. Tēva nebija, bet māte aizbēga uz labības lauku. Tad nolikuši stobra galā Ainu, kurai bija divi gadi, un teikuši, ja vecāki tūlīt neuzradīšoties, nošaušot bērnu. Tante Emma Vīksna bildusi, ka tā ir viņas meita, tad Ainu likuši mierā.Mīnētie tīrumi1944. gadā ģimene atkal bēga mežā. Nāca tuvāk fronte, un mājās vācieši ierīkoja savu štābu. Vienu dienu dzina visus prom un atļāva paņemt katram pieaugušajam tikai vienu govi. Aina gribēja arī telīti Gauju, apskāva un ilgi raudāja, bet vācieši neļāva. Pārdzīvojuši vienu nakti mežā, bēgļi nākamajā dienā devās atpakaļ.«Pāri lidoja lidmašīnas un bombardēja. Pirms upes uz tilta nokrita bumba. Vienam vīram, kurš brauca priekšā ar ratiem, norāva kājas. Mājās atgriežoties, izrādījās, ka priekšā jau ir krievi. Visi lopiņi bija nokauti. Pretim nāca tikai mājas melnais runcis, asti sacēlis. Tīrumi bija mīnēti. Labību pļāvām tikai tad, kad tos atmīnēja,» atceras Aina.Kolhoza laikos Aina ganījusi lopus. Par 30 dienu darbu nopelnījusi divus rubļus un 200 gramu graudu. Bet neviens tad nav jautājis, grib vai negrib par tik niecīgu atalgojumu strādāt – ja prasīja, tad bija jāiet. Lielas nodevas nācies maksāt gan vāciešiem, gan krieviem – pie abiem dzīve rūgta bijusi. 1949. gadā zeme palikusi tik 30 hektāru, meži nacionalizēti, tāpēc Sibīrija gājusi secen. Jaunības neprātsBauskā Aina ieradusies kopā ar vīru. Apprecējusies jau mācību laikā, kādu brīdi padzīvojusi Cēsīs. Draugi saukuši uz Bausku, un abi jaunības neprātā arī pametuši Vidzemi un pārcēlušies uz dienvidiem. Visu darba mūžu nostrādāts par dispečeri ceļu daļā. Savulaik iepazītie kolēģi ir labi draugi vēl šodien un ik pa brīdim palīdz, ja ir vajadzība.Ainai Bērziņai ir bijušas deviņas sirds operācijas. Tagad viņa joko: «Man ir dzelzs sirds!» Jubilāre darbojas invalīdu sporta un rehabilitācijas biedrībā «Bauska». Šeit sastaptie un iepazītie cilvēki vienmēr atbalstījuši reizēs, kad viņa braukusi uz kārtējo operāciju, un ļauj atkal justies labi.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Ļauj justies labi

Kategorijas