Gadus neskaitot

2009. gada 3. janvāris 00:00

90 gadu jubileju 30. decembrī svinēja baušķeniece Marija Dāboliņa.Baušķenieces Marijas Dāboliņas darba mūžs ir pagājis skolā – sākumā strādājusi par literatūras un latviešu valodas skolotāju, vēlāk par sākumskolas klašu audzinātāju. Kolēģi un bijušie audzēkņi Mariju Dāboliņu atceras vēl aizvien. Brīnišķīgākais pasākumsJubilejas svinības notika Mežotnes pilī. Godināšanu organizēja kādreizējie Bauskas 1. vidusskolas kolēģi un bijušie audzēkņi. Marija stāsta: «Atbrauca Bauskas 1. vidusskolas direktors Raimonds Žabovs ar mašīnu un aizveda uz Mežotnes pili. Tas bija visbrīnišķīgākais pasākums, kādu vien varēja iedomāties. Ārkārtīgi skaists koncerts ar brīnišķīgām melodijām, bija arī manas mīļās dziesmas. Tādas man ir trīs, ko dziedu visu dzīvi, – «Dzīvīte», «Caur sidraba birzi gāju» un «Brūklenājs». Vēlāk kolēģi mājās palīdzēja sakārtot sadāvātos ziedus, un vakarā jau nāca citi ciemiņi.»Jubilāre savus gadus īpaši neskaita, jo 18. novembrī tāpat vienmēr tiekot atgādināts, cik tad svinēs dzimšanas dienā. Māmiņa savulaik esot teikusi, ja būtu vēl pāris dienu aizkavējusies, tad būtu vienmēr par gadu jaunāka. Skaistākā vietaLatviešu ģimenes 1918. gada Ziemassvētkus sagaidīja dažādās pasaules malās. Marijas vecāki bija bēgļu gaitās, un mazā meitenīte, otrais bērns ģimenē, piedzima Tjumeņā Sibīrijas ziemeļos. Tolaik tā bijusi maza un neievērojama pil-sētiņa. Latvijā atgriezušies tikai 1920. gadā.Jubilāre atceras bērnību: «Es augu Mēmeles krastos – visskaistākajā un visstāvākajā vietā. Dzīvojām Breilenu sādžas kroga ēkā, paša ceļa malā, kas savienoja Bausku un Skaistkalni. Ceļš tolaik bija daudz šaurāks, ar kokiem gar malām. Pie mūsu mājām auga daudz ķiršu. Es sēdēju pašā lielākā koka augšējos zaros, šūpojos un dziedāju: «Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī...» Vakarā, ejot gulēt, galva griezās, jo biju par daudz šūpojusies. Bet tā bija mana dziesma un mana dzīve.»Garšīgākie cepumiTēvam bijuši iedalīti desmit hektāru zemes. Ar šo platību ģimene varējusi izdzīvot, bet dzīves apstākļi bijuši ļoti nabadzīgi. Sākumā Marija mācījusies Krusas skolā, pēc tam – Skaistkalnē. Savulaik tēvam pat domas nav bijis laist ģimnāzijā, bet pēc gada pārtraukuma pārdomājis un sūtījis uz Bausku. Tomēr sadzīves apstākļi bijuši ļoti grūti – vispirms internātā, tad pie kādas radinieces, bet pēdējo gadu naudas nav bijis nekādām telpām. Taču meitenei bijušas brīnišķīgas draudzenes, un naktis pavadītas vienmēr pie kādas no klasesbiedrēm.Katrs santīms bijis liels ieguvums. Skaistkalnē Rukumiene cepusi ļoti garšīgus un mazus cepumiņus, katrs maksājis divus santīmus. Marijai nekad tādas naudas nav bijis, bet daļu no sava cepuma ik pa brīdim atvēlējušas citas meitenes. «Dzintarzemīte»Padomju laiks pavadīts skolā. Skolēniem Marija vienmēr centusies ieaudzināt savas zemes Latvijas patriotismu. Vienai klasei bijusi pat sava himna «Dzintarzemīte». Dziedāt bijis bīstami, tomēr to esot izvēlējušies.Tagad pie bijušās skolotājas ciemojas kolēģi un paziņas, kā arī vienmēr esot kaķi. Jubilāre saka: «Kaķi paši mani atrod!» Dzīvoklī apmetušies divi minkas. Baltumiņš ir mīļš un balts. Savukārt Sarkumiņš ir negantnieks – rudais runcis, lai arī dzīvoklī mīļš, ārpus mājas ir neganti kauslīgs un staigā vienās rētās. Kopā ar viņiem Marija Dāboliņa ir ļoti apmierināta ar pašreizējo dzīvi.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Gadus neskaitot

Kategorijas