Daži centimetri glābj dzīvību

2009. gada 9. janvāris 00:00

80 gadu jubileju 5. janvārī svinēja Arnolds Kolbergs.Vecsaules pagasta «Lejniekos» jau pagājušās piektdienas vakarā Arnolds Kolbergs kopā ar ģimeni un draugiem atzīmēja savu 80 gadu jubileju. Svinējuši un spēlējuši – arī «koru karus». «Špringmīna»Arnolda tēvs Vilis savulaik dienējis latviešu strēlnieku bataljonos, piedalījies Ziemassvētku kaujās. Pēc kara beigām strēlnieki bijuši pie Sanktpēterburgas un no turienes mukuši uz mājām pa dažādiem ceļiem. Tēvs stāstījis: «Sēdējām labības laukā un klusi gaidījām, kamēr «sarkanie» paiet garām.» Mazs puika būdams, Arnolds ilgi domājis, diez kādi tie «sarkanie» izskatoties.Dzimtenē Vilis piedalījies atbrīvošanas cīņās, arī pirmajās kaujās pie Cēsīm. Par dalību cīņās par Latvijas neatkarību piešķirta zeme, uz kuras uzcelta māja «Kļavenieki».Vēlāk tēvs sācis slimot, un ar laiku saimniecības apkopšana aizvien vairāk gūlusies uz abu dēlu – Arnolda un Ilmāra – pleciem. Arnolds atceras: «Veicām visus zemes kopšanas darbus. Pats jau no pieciem gadiem ganos gāju.»1945. gadā Arnolds iesaukts atmīnētājos. Kādu laiku veicies, taču nelaime nav gājusi secen. Jubilārs atceras: «Vieta bija Dimzukalnā. Nopētīju un teicu: «Te ir jābūt mīnām.» Un jau ar pirmo soli parāvu drātiņu. Labi, ka paspēju nokrist zemē. Tā bija tā dēvētā «špringmīna».» Aktivizētā mīna izlēkusi no zemes un sprāgusi metra augstumā, apkārtni nosējot ar šķembām. Labi, ka paguvis nokrist, citādi dzīvotājs nebūtu. Tomēr piecas šķembas ķērušas, vēl aizvien varot sataustīt ievainojuma pēdas galvā. VeikalnieksPēc kara saimniecības darbus nācies veikt Arnoldam. Viņš atceras: «Es biju liela auguma un spēcīgs, tāpēc nebija ļoti grūti.» 1949. gadā iesaukts armijā, no kuras atgriezies pēc trim gadiem. Dzimtajā pusē viss bija mainījies, saimniekojuši kolhozi. 1957. gadā apņēmis sievu Veiklu. Abi strādājuši gan apdrošināšanas inspekcijā, gan lopu pieņemšanas punktā.1961. gadā Veikla sacījusi, ka varētu strādāt veikalā Vecsaulē. Arnolds sākumā nav bijis sajūsmā, tomēr par veikalnieku nostrādāts viss atlikušais darba mūžs. Preces tolaik neviens klāt nav vedis. Vajadzējis pasūtīt noliktavā iepriekš, tad ņēmuši no kolhoza mašīnu un braukuši pakaļ. Bērni bijuši vēl maziņi un dzīvojušies turpat blakus pa parku.Tad arī pārcēlušies uz «Lejniekiem», jo tēva mājas bijušas patālu un laba ceļa arī nav bijis. Lejnieku mājas celtas brīvās Latvijas laikā un bijušas visai sliktā stāvoklī, bet ieguldīts liels darbs, un ēka un telpas ir labi sakoptas.Padomju laikā Arnoldam un Veiklai iznācis pabraukāt pa plašo Padomju Savienību – bijuši Karpatos, Baku. Braukājuši arī pa Latviju. Tagad gan tālu ceļot nesanākot. Uz Baltijas ceļaArnolds ar ģimenes locekļiem savulaik stāvējis Baltijas ceļā, kad rokās sadevās visu trīs republiku iedzīvotāji. Nākotnes vērtējums tagad ir mainījies. Jubilārs saka: «Pašreizējā valdība laikam uz šī ceļa nestāvēja.»Gaviļnieks visu mūžu ir bijis mednieks un aktīvās mednieka gaitas beidzis nesen. Tagad iznākot reizēm ar plinti pabiedēt lapsas, kuras prasoties ciemos pie vienīgajiem «lopiņiem», kas vēl palikuši, – vistām. Zeme savulaik bijusi ap 12 hektāriem, bet dēls izrēķinājis, ka darbojas uz tik maza gabaliņa ar zaudējumiem, un aizgājis strādāt par šoferi.Arnolds un Veikla 2007. gadā nosvinēja zelta kāzas, diemžēl nu jau gadu sievas nav šaisaulē. Tagad Arnolds priecājas par kuplo ģimeni – dēliem Jāni, Vilni un Aini –, astoņiem mazbērniem un pieciem mazmazbērniem.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Daži centimetri glābj dzīvību

Kategorijas