Treniņš visa mūža garumā

2009. gada 6. februāris 00:00

Skaistkalnietes Ievas Trušinskas dzimšanas apliecībā ir ieraksts: «Piederīga Romas katoļu baznīcai.» Dokuments izdots 1940. gadā Bauskā.Ieva, salīdzinot jaundzimušā pirmo personas apliecību ar analoģisku mūsdienu dokumentu, spriež: «Tolaik par cilvēku, tiklīdz viņš nāca pasaulē, viss bija skaidri zināms – pat reliģiskā piederība, ko mantoja no vecākiem.» Dokuments skaistkalnietei ir ģimenes relikvija. Ievas vecātēva māsa Marta Grīnberga bija Bauskā iecienīta vecmāte. Viņa palīdzēja nākt pasaulē arī savai radu meitenītei un pati izrakstīja apliecību, ko bija atļauts darīt šī amata veicējām. Kristīgā tradīcijā augusī Ieva tomēr uzskata, ka ar ticību nav jādižojas, bez vajadzības nav arī jāstāsta par savu pieredzi reliģisku kanonu un rituālu ievērošanā. Ievasprāt, ticība ir ļoti personiska un intīma lieta. Katrs cilvēks var brīvi izvēlēties, kā sekot Dievam. Darbus izvēlas pašas Skaistkalniete apgalvo: «Daudzi ticīgie vietā un nevietā runā par visādiem ierobežojumiem un represijām, ko savas pārliecības dēļ cietuši padomju laikā. Es to neizjutu. Gāju baznīcā, bet mani neviens neizsekoja un necentās ietekmēt. Droši vien būtu citādi, ja es pievērstos partijas darbinieces karjerai, bet cilvēkus, kuri mierīgi dzīvoja un darīja savu darbu, ateistiskais režīms gandrīz neskāra. Baznīcā neesmu gājusi septiņus gadus – tas bija laiks, ko mūsu ģimene pavadīja izsūtījumā.Arī tagad es un manas paziņas, ar kurām vieno dažādas kopīgas intereses, labprātīgi iesaistāmies Skaistkalnes katoļu draudzes norisēs. Mūsu veikums vasarā ir redzams dievnama piekalnē, kur ik sezonu no ziedu stādījumiem veidojam gadskaitli, kopš Skaistkalne kļuva par apdzīvotu centru. Šovasar ciemam būs 520 gadu, bet katoļu baznīcai – 315 gadu jubileja. Kanepenes gadatirgū, kad lieli svētki ir arī baznīcā, vijam lapu un ziedu vītnes telpu dekorēšanai.»Dzīvot bez pretrunām Arī Anda Vītoliņa domā tāpat. Viņas pieredze liecina, ka ticības dzīvē konfesionālā piederība nav noteicošā: «Mani vecvecāki bija pareizticīgie, mammīte arī, bet es esmu luterāne, kas iet katoļu baznīcā, jo Skaistkalnē tā ir vienīgā. Manī nav ne pretrunu, ne pašpārmetumu. Allaž atceros vecāsmātes vārdus: «Meitiņ, ja Dieviņš ir tev sirdī, tu vari Viņu pielūgt jebkurā vietā. Baznīcā, protams, ir labāk.» Atziņu esmu paturējusi prātā, jo tajā izteikta liela dzīves gudrība. Protams, konfesiju atšķirības pastāv, bet tās nav traucējošas. Luterāņi, piemēram, grēkus izsūdz un nožēlo sevī, bet katoļi tos izsaka skaļi.Patiesībā jau mēs domājam un darām to pašu, atšķiras vienīgi forma. Vai par to būtu jālauza galva? Mans vīrs ir katolis, bērni arī. Viņu vidū es – luterāne – ļoti labi jūtos.»Meklē vienojošas iezīmes Ekumenisma piekritēja ir arī Biruta Glaudāne. Pirms dažiem gadiem viņas ģimene no Jelgavas pārcēlās uz Skaistkalni, kur tagad ir pašiem sava māja. Biruta aktīvi iesaistījusies draudzes norisēs. Dzīvodama Skaistkalnē, viņa cenšas regulāri apmeklēt katoļu dievnamu, bet, viesojoties pie bērniem Rīgā, – tuvējo luterāņu baznīcu.«Kad ārstējos Bulduru sanatorijā, ieraudzīju pavisam nelielu, nesen uzbūvētu baznīciņu. Mani ļoti aizkustina, ka luterāņu draudzēs pēc dievkalpojuma mācītājs un draudzes vecākais katru atnācēju pavada līdz ārdurvīm un atsveicinās. Tas rada siltumu dvēselē, vēlēšanos iegriezties atkal. Bulduru baznīcā iepazinos ar mācītāju, mēs sirsnīgi parunājāmies, es pastāstīju par Skaistkalnes draudzi, uzaicināju atbraukt ciemos. Man ļoti patīk pareizticīgo liturģija. Dzīvodama Jelgavā, reizēm apmeklēju šīs konfesijas baznīcu. Tiesa, mēs neesam raduši, ka visu dievkalpojuma laiku jāstāv kājās. Tas ir ļoti grūti,» atzīst Biruta.Paziņas viedoklim Ieva Trušinska nav gatava piekrist, jo apgalvo: «Iešana baznīcā ir visa mūža treniņš. Tas mirklis, kad nekas vairs nešķiet par grūtu, rodas tikai lielas pašdisciplīnas rezultātā. Kāpēc pareizticīgo tantiņas var nostāvēt kājās sešas septiņas stundas, jo konfesijas dievkalpojumi ir ļoti gari, un nekurnēt? Viņas ir norūdījušās un stipras savā garā. Bez regulāras garīgas prakses cilvēks tāds nekļūst.» Ieva arī uzskata, ka baznīcām nav jābūt silti sakurinātām, jo komforts neviļus padara cilvēku apātisku un miegainu. Ar cieņu pret svešo Turpinot domu apmaiņu par ticības izpausmju dažādiem veidiem, skaistkalniete atceras zīmīgu epizodi: «Stingrus ierobežojumus ikdienā ievēro adventisti. Īpaši tas attiecas uz svētāmo dienu – sabatu –, kas ir sestdiena. Adventisti ļoti konsekventi iestājas par savām tiesībām sabatā nestrādāt algotu darbu, bet es viņus nenosodu. Kad strādāju Bauskā, man bija kolēģes adventistes. Redzot viņu nelokāmo pārliecību un dedzīgo ticību, mēs, pārējie, ja bija nepieciešams, piekritām strādāt sestdienās. Paši piedāvājām šo iespēju, mūs neiespaidoja. Ar cieņu, manuprāt, būtu jā- izturas arī pret mums svešām ticībām.Kāds no maniem ārzemju radiem, strādādams Ēģiptē, bija iepazinis krietnu musulmaņu ieražas. Viņiem Allāhs jālūdz piecas reizes dienā. Strādājošie to dara darba laikā birojos. Viņi pagūst gan ļoti cītīgi paveikt labus ticības darbus, gan savus amata pienākumus. Par to vajag priecāties, nevis gribēt, lai visi ticību Dievam apliecinātu vienādi.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Treniņš visa mūža garumā

Kategorijas