Apprecas Sibīrijā

2009. gada 13. februāris 00:00

80 gadu jubileju Iecavā 10. februārī svinēja Klitija Liepa.Vārdu Klitija savulaik jubilāres māmiņa Minna atradusi baznīcas kalendārā. Paziņas gan parasti izlaižot «l» burtu un sakot – Kitija. Smagais Sibīrijas posmsDzimtā vieta ir netālu no Bauskas. Meitenīte piedzima zemes rentnieku Oto un Minnas Tomass ģimenē. Tas, ka ģimene nebija no turīgajām, nepasargāja padomju laikā – cie- ta gan izglītība, jo no vidussko- las atskaitīja kā kulaka meitu, bet 1949. gada 25. martā kļūdas dēļ izveda uz Sibīriju, Omskas apgabalu, kur tika pavadīti septiņi ar pusi gadu.Ceļš uz Sibīriju bijis ļoti smags. Jaunā sieviete smagi saslimusi un slimnīcā pavadījusi pusotru mēnesi. Tagad varot pateikties ārstiem, kuri pieņēma slimnīcā trimdinieci un spēja izārstēt. Pirmais gads Sibīrijā bijis ļoti smags, jo ģimenei nebija līdzi nekādu uzkrājumu vai iztikas līdzekļu. Tikai pēc pāris gadiem, kad pastrādāts un kaut kas iekrāts, kļuvis nedaudz vieglāk.Klitija Liepa par trimdas gadiem nesūdzas. Tas viss esot pagātne un aizgājis. Tomēr tā bijusi arī iespēja redzēt, kā tur dzīvo. Nesen savu dzimšanas vietu apmeklējusi arī meita ar znotu, lai vismaz kaut cik novērtētu, kāda ir bijusi cilvēku dzīve tajā laikā un vietā. Latviešu tradīcijāsArī Klitijas vīru Voldemāru Liepu uz Sibīriju aizvedusi vēsturiskā netaisnība. Puisi iesaukuši padomju armijā, bet pēc brīža – vecākus izveduši uz Sibīriju. Tiklīdz beidzies dienests armijā, Voldemārs devies pie vecākiem, kur iepazinies ar Klitiju.Puisis bijis prasmīgs mūrnieks, un vietējā mūrnieku brigādē viņš drīz vien kļuvis par būvdarbu vadītāju. Vietējās saimniecības direktors atļāvis svinēt kāzas latviešu tradī- cijās. Klitija atceras: «Kāzas bija 1952. gadā. Viesu bija ļoti daudz. Gan latvieši, gan citu tautību pārstāvji, bija arī vietējā priekšniecība.»1953. gadā piedzima meitiņa Irisa. Pirms kāzām iznācis pastrādāt gan par teļu kopēju, gan slaucēju, bet pēc kāzām Klitija strādājusi pie vīra būvbrigādē. Beigās no Sibīrijas mājās atgriezušies visi.Gaviļniece stāsta: «Man dzīvē ir bijušas divas darbavietas – Sibīrija un Iecavas sakaru nodaļa. Vīrs bija no Iecavas, tāpēc apmetāmies šeit dzīvot. Iecavas sakaru nodaļā sāku strādāt par pastnieci, beidzu kā priekšniece. Sākumā darbu bija ļoti grūti atrast. Labi, ka bija paziņas, kas iekārtoja darbā, jo uz Sibīriju izsūtīto pieņēma nelabprāt. Lai arī algas pastniekiem padomju laikā bija ļoti mazas, strādāt patika, jo bija ļoti labs un draudzīgs kolektīvs. Vīram arī bija tikai viena darbavieta – Iecavas spirta rūpnīca.» Kopējais darba stāžs ir 44 gadi, jo Sibīrijā pavadītos represētajai skaita dubultā.Ar ticību DievamTicība Dievam iecavniecei palīdzējusi visu mūžu, arī tajos gados, kad bija Sibīrijā. Klitija saka: «Bez Dieva pārliecības to visu pārciest būtu daudz grūtāk.» Par dzīvi nesūdzas arī tagad. Jubilāre domā, ka grūtāk patiesībā ir tiem, kas ir vieni paši. Klitijai ir meita Irisa, znots Ventis un divas mazmeitas. Vecākā ir Dace, viņa strādā Zemkopības ministrijā un tagad gandrīz jau gadu ir darba uzdevumā Briselē. Tomēr uz vecāsmātes dzimšanas dienu solījusies būt mājās. Jaunākā – Elīna – gaida bērniņu. Ir arī mazmazdēliņš, kurš nosaukts vecvectēva vārdā par Oto.Brīvajā laikā Klitija lasa grāmatas. Meita Irisa strādā bibliotēkā un atnes mājās grāmatas lasīt arī mammai. Īpaši iecienīti esot «Lata romāni», kā arī veco laiku rakstnieki. Jubilāre saka: «Es lasu gandrīz visu, izņemot par politiku. Tā man neiet pie sirds.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Apprecas Sibīrijā

Kategorijas