Dzimis aiz polārā loka

2009. gada 27. marts 00:00

Baušķenieks Vladimirs Karpičs dzimis Krasnojarskas apgabalā, Turas pilsētā. Sibīrijā aiz polārā loka.Jaunajā pasē dzimšanas vieta norādīta lakoniskāk – Krievija. Ar Vairu un Vladimiru Karpičiem tiekos saulainā marta svētdienā un uzzinu: «Visu rītu skatījāmies uz dēlu televīzijā!» Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU) Datorzinātnes un informācijas tehnoloģijas fakultātes Datorvadības, automātikas un datortehnikas institūtā atvērta jaunizveidotā RTU robotu telpa, kuras izveidē piedalījies doktorants Ivars Karpičs. Meita Anda sesto gadu dzīvo Pērnavā, aizprecējās uz Igauniju un audzina piecgadīgo Marko un piecus mēnešus veco Martinu. Lieldienās Vaira un Vladimirs pošas pie meitas ģimenes ciemos.Paņem citu pēc citaDzimtajās vietās Vladimiram nav nācies atgriezties: «Dienot armijā, septiņdesmito gadu vidū gan nonācu pāris tūkstošus kilometru no tās vietas, Čitā biju seržantu skolā. Pēc tam pusotru gadu dienēju Mongolijā, kur ziemā sals arī bija līdz mīnus 50 grādiem.»Uz Sibīriju Jermolaviču ģimeni no Panemunes Kājiņu mājām izsūtīja par mežabrāļu, bandītu atbalstīšanu. Vienkāršāk sakot, par palīdzību savējiem. Kā nedosi maizi, speķi, pienu, ja naktī pie loga klauvē pazīstami cilvēki, kuri slēpjas mežā?Citu pēc cita 1949. gadā saņēma ciet Annu un Jāzepu ar meitām Lūciju, Zelmu, arī Vilmu, kura tolaik vēl mācījās vidusskolā. 1950. gadā tiesa visai ģimenei piesprieda izsūtījumu. Tēvs nonāca ogļu raktuvēs Vorkutā, māte ar meitām – Turā. Tur brunaviete Vilma iepazinās ar ukraini Tarasu, arī izsūtīto. Cerību tikt uz Latviju nebija, abi apprecējās, un 1955. gadā piedzima Vladimirs.Apbrīnas vērts ir katrs bērns, kas tajos apstākļos izdzīvoja. Vladimirs pat saka – viņam laimējies, ka piedzimis jau Sibīrijā. Ceļā uz turieni daudzi bērni, tostarp zīdainīši, izdzisa no bada un slimībām. Viņus atņēma mātēm un kā pagales izsvieda laukā no braucošā vilciena. Par to Vaira Karpiča ne tikai lasījusi, bet arī dzirdējusi no savas tantes, kura tieši tā zaudējusi savu bērnu. Apbrīno izturībuMazs būdams, Vladis grauzis kāposta lapu un piedzēris ūdeni no spaiņa. Tāds bija uzturs un vitamīni.Ziemā aukstums līdz 40 grādiem, sasalis ne tikai ūdens, arī piens lielos klučos. Ja gadījies ielūzt upē, pēc tam desmitiem kilometru bijis jāiet sasalušām drēbēm. Ko toreiz cilvēki varēja izturēt, par to var tikai brīnīties un brīnīties, atzīst Vladimira dzīvesbiedre Vaira.Pašam savu atmiņu par Sibīriju Vladimiram nav. Uz savu bērnību viņš skatījies vecāku saglabātās fotogrāfijās. Meitu tas ļoti interesējis, šķirstījusi albumu, par katru bildi vaicājusi vecmammai. Var vien brīnīties, ka tur tajā laikā un tajos apstākļos cilvēkiem bija fotoaparāti…Brīvlaišanu vispirms sagaidījis tēvs, tad arī māte ar dēliņu varējusi braukt mājās. Sākumā bijuši Ukrainā, pie tēva tuviniekiem, bet vēlāk visi kopā pārcēlušies uz Latviju un Vilmas dzimtajām vie- tām Brunavas pagastā. Dzīvi va-jadzēja iekārtot no jauna, jo izsūtīto «bandītu atbalstītāju» mantas bija izvazātas, pat māja nojauk- ta. Mamma strādāja lopkopībā, tēvs celtniecībā, piedzima brālis Andrejs, stāsta Vladimirs.***Kopš Latvijā 25. martā tiek pieminēti represētie, to dara arī Karpiču ģimene. Šogad viņi noklausījās koncertu Bauskas tautas namā, kad 65 gadus pēc pirmatskaņojuma jauktais koris «Mežotne» dziedāja Lūcijas Garūtas kantāti «Dievs, Tava zeme deg!». Ir tikai viena vēlēšanās – lai nevienam un nekad nebūtu jāatkārto Vladimira vecāku un tūkstošiem Sibīrijas bērnu liktenis!

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Dzimis aiz polārā loka

Kategorijas