Kad koki bija lieli, bet mamma – maza

2009. gada 3. aprīlis 00:00

Dzīves apstākļi revidē uzskatu, ka jaunai ģimenei noteikti jādzīvo atsevišķi no vecākiem.Ja vien visiem nav jāsaspiežas vienā istabā, tagad bieži vien lētāk ir dzīvot kopā – mājā vai lielākā dzīvoklī. Turklāt tad vecvecāki biežāk var pieskatīt mazbērnus. Paaudžu saskarsme bērna dzīvi dara krāsaināku un bagātāku iespaidiem. Pat tik ikdienišķa nodarbe kā dārza ravēšana, ēst gatavošana, trauku mazgāšana un istabas kārtošana kopā ar vecmāmiņu vai vectētiņu šķiet interesantāka nekā mājās. Dzīvā vēstureKopā ar vecvecākiem izšķirstīts ģimenes albums vai dzimtas kapa vietas apmeklējums bērnam paver logu uz saimes dzīvo vēsturi, un savu sakņu zināšanai ir liela nozīme. Vecvecāki var pārvērst ģimenes pagātnes izklāstu aizraujošu, piemēram, stāstot mazbērniem, cik garas bizes bija mammītei, kad viņa bija maza, vai – kādas blēņas darīja tētis.To novērtējot, jau pāris gadu vairākas rajona pirmsskolas iestādes vismaz reizi gadā rīko vecvecāku pēcpusdienas. Bauskas bērnudārzā «Pasaulīte» šī tradīcija ir ļoti iecienīta un gaidīta, saka vadītāja Daina Kadiševska. Vecvecāku un mazbērnu saskarsmē abpusēji tiek piedzīvots tik rāmi dziļš mīļums, ko steidzīgie vecāki nereti nespēj dot. Prieks, ne pienākumsJa arī vecvecāki piekrīt mazbērnus pieskatīt vai pat dara to ikdienā, tomēr bērna vecākiem pieder pirmais un pēdējais vārds audzināšanā, uzsver žurnāls «Mans Mazais».Jaunā ģimene ir kā atsevišķa valsts ar saviem noteikumiem un robežām, un tā jārespektē pat tad, ja mazulis, viņa vecāki un vecvecāki dzīvo vienā mājā. Tieši tāpat jāatceras, ka vecmāmiņai un vectētiņam, kuriem nereti ir tikai ap 50 gadu, ir tiesības dzīvot savu dzīvi un nav viņu obligāts pienākums jebkurā laikā būt gataviem auklēt mazbērnus, uzskata psihoterapeite Aelita Vagale.Visjaukākā, protams, ir nevis cieša kopdzīve, bet regulāra ciemošanās pie vecvecākiem, kad tikšanās ir prieks, nevis pienākums.Ar padomiem neuzbāžasKatrai jaunajai ģimenei ir sava pieredze attiecībās ar vecvecākiem. Par to stāsta «Bauskas Dzīves» uzrunātās māmiņas.Saulainiete Ieva Ūdre teic, ka viņas ģimenei vecvecāki palīdz, galvenokārt pieskatot meitu, kamēr vecāki darbā: «Vienas omes darba laiks ir savienojams ar manējo. Tāpēc pusi dienas esmu kopā ar Anci, pēcpusdienās viņa ir ar omi. Otra mūsu vecmāmiņa strādā pilna laika darbu. Viņa mazmeitu reizi pa reizei pieskata brīvdienās, lai mēs ar vīru varam kur aiziet kopā. Tomēr uzskatu, ka mēs ļoti respektējam mūsu vecāku tiesības uz brīvo laiku, tāpēc gan ceļojumos, gan brīvdienās cenšamies būt kopā ar meitu. Ar padomiem audzināšanā mums neviens neuzbāžas, bet, ja vajag, saņemam palīdzību, ieteikumus, atbalstu.»Ievas bērnībā omītes dzīvojušas patālu, tāpēc tikšanās vairāk palikušas prātā kā ciemošanās, laukos pavadītas brīvdienas. Atmiņā omes īpaši gardās pankūkas un citi kārumi, ilgi valkātas viņu adītās zeķes un džemperi. Vecvecāku sapratneBaušķenieces Sanitas Dreimanes meitiņas vairāk pieskata vīramāte, jo pašas tētis un mamma strādā: «Vecāki man devuši gan mīļus padomus, gan izpalīdzējuši dažādās situācijās. Mana ģimene no vecvecākiem saņem lielu mīlestību, atbalstu, sapratni. To ļoti novērtēju un vēlos, lai šī jaukā saskaņa saglabājas.»Sanita stāsta, ka no saviem vecvecākiem iemācījusies mīlēt darbu, nevairīties no grūtībām, dzīvot un novērtēt dzīves skaistumu, būt godīga, saticīga attiecībās ar citiem. Baušķeniece atzīst, ka viņai vecmāmiņa un vectētiņš bijuši ļoti mīļi un žēl, ka viņu vairs nav šajā saulē.Īslīciete Vineta Šilberga uzskata, ka dēlam Kristam ir paši labākie vecvecāki: «Viņi dod visu, ko spēj, – mīlestību, sapratni, padomu. Kamēr mēs ar vīru esam darbā, cenšas izņemt Kriksi no skoliņas, paspēlējas, samīļo. Pret saviem vecvecākiem jutu lielu cieņu un mīlestību. Ceru, ka manam bērnam būs tāpat.»Ļoti pietrūkst«Man viņu ļoti pietrūkst,» atzīst Gunita Junkurēna no Gailīšiem, kura dažu gadu laikā zaudējusi vispirms mammu, pēc tam tēti, un viņu abu pietrūkst mazdēlam. «Tētis man daudz palīdzēja Daniela audzināšanā, kur nu vēl tās emocionālās saites, kādas var būt tikai vectēvam ar mazdēlu. To arvien izjūtu, ciemojoties pie draudzenes, kuras dēlēnam ir abi vecvecāki un plaša radu saime. Esmu sapratusi arī to, ka pietrūkst informācijas par mūsu dzimtas saknēm. Par mammas ģimeni vēl kaut ko zinu, bet par tēta tikpat kā neko. Nepaguvām par to izrunāties, bet nu vairs nav, ar ko… Skatos albumus, kuros ir man nepazīstami cilvēki, bet par katru no viņiem būtu savs stāsts,» tā Gunita.Atbalsta punktsPaaudžu kopības nozīme ģimeņu stiprināšanā pievēršas ne tikai psihologi un pedagogi. 2008. gada aprīlī Vatikānā notika Pontifikālās Ģimeņu padomes rīkota sanāk-sme «Vecvecāki. Viņu liecība un klātbūtne ģimenē». Minētās padomes pārstāvis, priesteris Džanfranko Grieko, intervijā Vatikāna radio atzinis, ka ģimenes pašlaik pārdzīvo smagu un sarežģītu periodu. Ja vecākus skar nelabvēlīgas pārmaiņas ekonomikā, ja ievainota tiek mīlestība un novārtā atstāta atbildība, ģimene zaudē līdzsvaru, atbalsta punktu.Vecās Eiropas valstīs un Amerikā vecvecāku ģimenē parasti nav. Viņi mūža norietu sagaida pansionātā, kur dzīve rit izolēti, tikai retumis sagaidot ciemiņus. Vecļaužu dzīves gudrība, pieredze un mīlestība, ko viņi varētu dot, paliek neizmantota. Būtu citādi, dzīvojot kopā ar savējiem. Ir jāapzinās, ka mūsu vecvecāki ir nesuši upurus, lai pašaizliedzīgi dotu bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem to, ko savulaik nav varējuši nodrošināt sev. Tāpēc viņiem ir vieta ģimenes centrā.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Kad koki bija lieli, bet mamma – maza

Kategorijas