Dzīves samezglojumus atšķetina laukos

2009. gada 27. maijs 00:00

Visos laikos patvērumu laukos raduši dižciltīgi ļaudis un arī dzīves pabērni. Dāviņu pagasta «Kažas» kļuvušas par vietu, kur brīvībai ļaujas cilvēki, kam dienas un gadi pagājuši cietuma kamerā.Ir sarežģīti vienā vārdā raksturot Aivara Celma radīto un īstenoto dzīves modeli. Varētu teikt – brīvprātīgo apmetne, kur darba terapija ir glābiņš no pašiem sev sagādātas nelaimes.Pārbaudījums izturībai«Kažās» nav ne miņas no civilizācijas labumu piesātinātajām 21. gadsimta ērtībām. Gluži pretēji – cilvēks šeit apliecina, ko spēj ar paša rokām, spēku un arī prātu. Varētu kavēties «Kažu» īpašnieka A. Celma biogrāfijas izklāstā, bet tā ir pagātne, no kuras viņš atvadījies, cieši vēlēdamies būt neatkarīgs. Jaunais vīrietis bez gaušanās stāsta, ka neatkarība ir dzinulis, kas palīdz pārvarēt dienišķo smagumu. Aivars arī neslēpj, ka viņa valstība ir īstens pārbaudījums izturībai.«No brikšņiem atkarotajā teritorijā esam uzcēluši māju, pāris saimniecības ēku. Elektrības nav, strāvu iegūstam no elektrostacijas, kas darbojas ar degvielu. Vakaros tik vien varam kā televīzijā noskatīties ziņas. Esmu noskaidrojis, ka strāvas piegādes izmaksām vajag trīsdesmit sešus tūkstošus latu. Kur gan tādu naudu ņemt, un kas ziedos? Mums un visiem tagad klājas smagi. Atzīstos, dažas dienas nebija naudas, par ko nopirkt pārtiku. Malkas piegādes pasūtījums izpildīts, bet samaksa nav saņemta,» tā A. Celms. Tic savam sapnimAivars pēc apžēlošanas, ko viņš ieguvis Vairas Vīķes-Freibergas prezidentūras laikā, spēja atrast labu darbu, pelnīt, paņemt kredītu un Dāviņu pagastā nopirkt 21 hektāru zemes un 14 hektāru meža. Droši vien varēja iekārtoties ērtāk, bet izvēlējās pavisam ko citu – līdumnieka smagumu. Kā sendienās zeme ir atkarota mežam, un tas arī devis ienākumus. Aivars aplēsis, ka vēl pāris gadu malkas sagatavošana un pārdošana, dažādi kokamatniecības izstrādājumi būs ieņēmumu galvenais avots. Tādēļ domāts par saimniekošanas dažādošanu. Šajā pavasarī ir iestādītas zemenes un avenes, uzslieta siltumnīca, paredzēts turēt mājdzīvniekus. Nav zaudēts sapnis par lauku tūrismu, viesu nams taptu uz vecas ēkas pamatiem. Jā gan, šis ir tāls sapnis, bet Aivars tam tic.Viņš bilst, ka nevienu likteņa pabērnu pie sevis nav aicinājis, tie paši atraduši ceļu. Cits izturējis, cits aizbēdzis pat neatvadījies. Divi ir spējuši atrast sevi dzīvē, nodibinājuši ģimenes. Aivars iemācījies piedot visiem, un viņā nav ļaunuma, kaut arī nācies vilties un ciest materiālus zaudējumus, palīdzot citiem. Piedošana ir tas svarīgākais, lai sniegtu roku kādam nedienās, ja vien viņš pieņem skarbas dzīves nosacījumus. «Tādas ciešas algas nav, ja kāds brauc brīvdienās ciemos pie savējiem, tad iedodu naudu. Tie, kuriem ir bērni, saņem līdzekļus, lai maksātu alimentus,» skaidro Aivars.Darbs un Dievs devis jēguTāda ir «Kažu» dzīves praktiskā puse. Skatoties filozofiskāk, Aivars bez mulsuma saka: «Ja es nebūtu bijis cietumā, es neiepazītu Die- vu un nepiedzīvotu pārvērtības. Daudz skaidrojumu atradu Bībelē. Neesmu klausījies, ko mācītāji un baznīcā saka. Bībelē teikts, ka Dievs nedzīvo cilvēku roku celtos tempļos, bet mūsu sirdīs.» Un vēl – viņš ir guvis pārliecību, ka darbs dod jēgu. Sešus cietumā pavadītos gados nav spējis dīki vadīt laiku, iemācījies adīt un dienas norma bijusi – viens cimds, viena zeķe. «Bērnunama «Annele» iemītniekus, daudzbērnu ģimenes kādreiz esmu apģērbis ar cimdiem un zeķēm,» tā Aivars.Dāviņu pašvaldības priekšsēdētāja Līvija Šarķe atzīst, ka pagastam ir savas neparastības. Teritorijas vienā malā atrodas Bruknas muiža, kur izveidots narkomānu rehabilitācijas centrs, otrā malā – vieta, kur palīdzību iespējams rast citiem dzīves pabērniem. «Nav gadījies dzirdēt kaut ko sliktu ne par vienu. Patīkami, ka pagastā ir vēl kāds sakopts zemes stūrītis.»Tur vīra vārduVaļņu mājas atrodas netālu no «Kažām» un «Saleniekiem». Kaimiņiene Mārīte Pučeka pauž apbrīnu par «mežvidus ļaudīm», jo viņi patiesi tādi ir. Saskanīgi ar dabu un tās ritmiem. Aivars tuvējā apvidū esot kā ātrā palīdzība. Ja vajagot, piegādās malciņu. Ir līdzējis ugunsnelaimē cietušai ģimenei, tas viss noticis un notiek bez aprēķina un naudas skaitīšanas. Aivars savukārt bilst, ka ar «Vaļņu» Mārīti ir ideālas attiecības. Kaimiņiene zina, kuriem visvairāk vajadzīga palīdzība.A. Celma dzimtā puse ir Valmiera, bet par Bausku viņš saka: «Šeit esmu sastapis brīnišķīgus cilvēkus un viņiem vēlos pateikties. Degvielas uzpildes stacijas «R+R» īpašnieki Andris un Rudīte Rideri ir saprotoši un neliedz bākā iepildīt benzīnu arī tad, ja nav naudas, ko samaksāt. Zina, ka norēķināšos. Uzņēmēji Egils Millers un Māris Brikmanis atvēlējuši kravas mašīnu uz pēcapmaksu. Diemžēl kavējos ar atmaksu, bet ne savas vainas dēļ. Valda Vilka uzņēmumā allaž salabo motorzāģus, brāļu Matulēnu autoservisā nekad nav saņemts atteikums, lai kāda būtu mana finansiālā situācija. Baušķenieks Ojārs Piepals ļauj izmantot savu ekskavatoru.» Salenieku mājas saimnieku Aivars dēvē par Baronu. Viņš ir vīrs, kurš nav ne santīma prasījis, kaut arī devis zirgu zemes apstrādei, visādi citādi palīdzējis. Vīra un vārda princips ir tik svarīgs, īpaši, kad daudziem klājas grūti.Ciemojoties «Kažās», bija jāatskārš, ka labestībai ir savas nerakstītas likumības, kuras daudzviet esam zaudējuši.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Dzīves samezglojumus atšķetina laukos

Kategorijas