Diskusija nav par zilām vai rozā zeķītēm

2009. gada 3. jūlijs 00:00

Ekonomiskās krīzes laikā algu, štatu samazināšanu un pat iestāžu slēgšanu visasāk jūt jomās, kur galvenokārt nodarbinātas sievietes.Taču tas ir tikai šķietami, jo cietēji ir arī vīrieši, turklāt viņi ir daudz negatavāki un neaizsargātāki. Pirmos «sit» vīriešus. Par to liecina pašnāvību, alkoholisma, narkomānijas, traumatisma pieaugums vīriešu vidū Latvijā pēdējā gada laikā, spriež Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienības dibinātāja un valdes priekšsēdētāja Edīte Kalniņa un piebilst: «Atcerēsimies, ka ekonomiskās krīzes sākumā apstājās darbi celtniecībā, kokapstrādē, pārstrādājošā rūpniecībā, bankrotēja privātie uzņēmumi. Tās ir vīriešu darba zonas. Izglītībā, veselības aprūpē, valsts iestādēs un apkalpojošajā jomā strādājošajiem, kas vairumā ir sievietes, krīze «pieķērās» tikai šī gada sākumā. Katrā ziņā dzimumu līdztiesības jautājums aktualitāti nav zaudējis un nezaudēs.»Edītei Kalniņai uz šiem jautājumiem ir plašs skatījums. Būdama personāla daļas vadītāja farmācijas uzņēmumā «GlaxoSmithKline Latvia», viņa līdzdarbojas Kopienas iniciatīvas EQUAL programmas uzraudzības komitejā, Latvijas Sieviešu organizāciju sadarbības tīklā, ir Eiropas Komisijas Nodarbinātības un sociālo lietu direktorāta vienlīdzīgo iespēju sievietēm un vīriešiem konsultatīvās komitejas locekle. Sievišķīga pieredzeJūnija vidū Briselē notika Eiropas Savienības dalībvalstu konference par dzimumu līdztiesības jautājumiem krīzes laikā. No Latvijas piedalījās Edīte Kalniņa, bet mediju programmā Latviju pārstāvēja vienīgi «Bauskas Dzīve». Sajūtas bieži vien nebija tās labākās, jo no konferences tribīnes minētie sliktākie piemēri bija par mūsu valsti… Interesantas runas bija Austrijas, Spānijas, Beļģijas, Slovēnijas, Norvēģijas pārstāvjiem.Nolēmusi, ka noderīgāka mums varētu būt tuvāku kaimiņu pieredze, kā par dzimumu līdztiesību runāt krīzes laikā, konferences starpbrīdī iztaujāju Helenu Lund-kvisti, Zviedrijas Integrācijas un dzimumu līdztiesības ministrijas nodaļas vadītāju. Viņa stāsta, ka Zviedrijā valsts mērogā ir uzskats, ka dzimumu līdztiesība arī krīzes laikā ir ļoti svarīga. Turklāt Helena Lundkvista uzskata, ka, situācijai ekonomikā stabilizējoties, tieši sievietes būs aktīvākas un sekmīgākas, iesaistoties darba tirgū, viņām būs vieglāk.«Katrai no mums, kam ir bērni, šajā ziņā ir pieredze arī bez krīzes. Kad sieviete laiž pasaulē bērnu, viņa kādu laiku pavada mājās. Pēc tam atgriezties darbā reti kad ir vienkārši, jo zūd kvalifikācija, var zaudēt amatu, jādomā, kā darbu savienot ar rūpēm par bērniem, ģimeni. Sievietes šajā ziņā ir trenējušās, bet vīrieši nav, tāpēc viņus darba, ierastās pozīcijas, atalgojuma, atbildības zaudēšana var izšūpot no līdzsvara,» tā Helena Lundkvista.Piedot nodevību?Latvijas valdības politika krīzes laikā līdzinās tādai kā izmisuma agresijas lēkmei, kad niknumu un bezspēcību izgāž uz tiem, kuri nespēj pretoties – sievietēm, mātēm, ģimenēm, pensionāriem, skolotājiem, mediķiem. Muļķību, nekonsekvenci un nodevību valstij nevar piedot pilsoņi. Tā situāciju Latvijā vērtē biedrība «Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienība» paziņojumā, kas izplatīts jūnija vidū, laikā, kad Briselē notika minētā konference.Paziņojumā atgādināts, ka Satversme ar visiem tajā iekļautiem lēmumu pieņemšanas principiem ir valsts morālais kodols. Viens no tiem – tiesiskās paļāvības princips – pašlaik tiek rupji ignorēts. Neesam devuši valdībai pilnvaras samazināt mūsu jau iegūtās sociālās tiesības. Tagad valdība šīs pilnvaras sagrābj ar varu un valsts morāli mirst pati savās un savu iedzīvotāju acīs. Ar varu izstumjRaugoties uz šībrīža grozījumiem budžetā, kas samazina atbalstu ģimenēm ar bērniem, gribas vaicāt, vai valstij ir vajadzīgi bērni. Vieglāk ir dzīvot bez viņiem, jo ģimene, kurā aug bērni, tiek sodīta ar nabadzību. Latvijā par cilvēktiesībām tiek uzskatīta izvēle izdarīt abortu... Valsts nodrošina visus apstākļus, lai to varētu izdarīt diskrēti, nesodīti un nepārmetot.Dzimumu līdztiesības aizstāvji atgādina arī to, ka pašreizējā valsts politika sievietei ar bērnu norāda, ka viņas teritorija ir virtuve, gulta un bērnistaba. Sievietei jau bija vājākas iespējas darba tirgū nekā vīriešiem. Tagad viņa tiek izgrūsta no nodarbinātības piespiedu kārtā. Labi, ja viņai līdzās ir vīrietis, kuram ir darbs.Valsts veido situāciju, kas tai pašai arī «iegriež». Šībrīža nesolidārais «māmiņu algas» samazinājums nozīmē to, ka sievietei ar labu karjeru tiek atņemtas iespējas to turpināt, līdz ar to – maksāt nodokļus. Tāpēc arī izveidojusies situācija, ka nodokļu ieņēmumi iet mazumā. Tie, kas varētu tos maksāt, strādā nelegāli vai pārceļas uz dzīvi citur. Attieksme pret nākotniZviedriete Helena Lundkvista atzīst –, zinot, kāda situācija ir Latvijā, grūti runāt, piemēram, par līdzvērtīgu atalgojumu vīriešiem un sievietēm, ja cilvēki gatavi strādāt ikvienu darbu par jebkuru samaksu.«Uzskatu, ka šajā laikā ļoti svarīga ir mediju loma, skaidrojot un atgādinot, ka dzimumu līdztiesība nav tikai sieviešu jautājums, tā nav diskusija par zilām vai rozā zeķītēm zīdaiņiem. Krāsai nav nozīmes, galvenais, lai kājas siltas, kas raksturo mūsu sajūtas.Ir svarīgi, lai abi dzimumi sabiedrībā, savā valstī labi justos, dzīvotu, lai ģimenēs dzimtu bērni un būtu drošība par turpmāko. Zviedrijā to nodrošina, piemēram, pienācīgi pabalsti ģimenēm ar bērniem, līdzvērtīgas iespējas izvēlēties, kurš – tēvs vai māte – audzina mazuli mājās līdz gada vecumam. Vietas bērnudārzos, skolās – tās nav luksuslietas, bet nodrošina dzimumu līdztiesību, lai abi vecāki, ja viņi to vēlas, var strādāt. Kaut kur samazinot vai «nogriežot», piemēram, darbavietas vai algas, citā budžeta sadaļā, kaut vai sociālajiem pabalstiem, jāatvēl vairāk naudas. Ja tā nenotiek, tad valsts politika pret saviem pilsoņiem ir nepareiza. Tā gluži vienkārši ir dzīve. Attieksme pret dzimumu līdztiesību raksturo valsts attīstību un nākotni ilgtermiņā,» tā Helena Lundkvista.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Diskusija nav par zilām vai rozā zeķītēm

Kategorijas