Stobriņš – pie auss, radziņš – pie mutes

2009. gada 6. jūlijs 00:00

Vēstures mozaīka. Telefona sakariem Bauskā – 100 gadu.Mūsdienās tikai retajam nav sava tālruņa, bet bija laiki, kad telefona aparāts un iespēja sarunāties lielākā attālumā šķita brīnums. Latvija apsteidz kaimiņvalstisZināms, ka 1909. gadā Bauskas pilsētas valdes namā tika ierīkota telefona centrāle. Tolaik vēl nebija izveidota visu Latviju aptveroša tālruņa sakaru sistēma, šeit darbojās Viduskurzemes sakaru tīkls, un no Bauskas varēja sazvanīt tikai Jelgavu, Skaistkalni, Mežotni un Grenstāli. Līdz Pirmajam pasaules karam abonentu skaits bija neliels, domājams, ka tālruņa aparātus Bauskā varēja saskaitīt uz roku pirkstiem. Gada abonēšanas maksa bija 20 rubļu, bet atsevišķa saruna ar Jelgavu izmaksāja desmit kapeiku.Pēc kara jaunajai Latvijas valstij nācās atjaunot karā sapostītās gaisvadu līnijas un paplašināt sakaru tīklu. 1920. gada aprīlī Bauskas apriņķa valde nolēma, ka telefona pieslēgumi jāizveido valdes namā un visos pagastu namos, izņemot Bausku un Skaistkalni, kur telefons ir pieejams pasta kantoros. Visā valstī togad bija tikai 1180 tālruņa abonentu, bet 1940. gadā – jau 76 500. Minētie skaitļi varbūt neko īpašu neizsaka, bet varam salīdzināt Latviju ar citām valstīm. Piemēram, 1934. gadā pie mums viens telefons bija uz katriem 29,9 iedzīvotājiem, mazdrusciņ atpalika tāda spēcīga valsts kā Francija (30). Skandināvijā, Vācijā un Lielbritānijā šis rādītājs bija labāks, bet no Latvijas spēcīgi atpalika Īrija, Austrumeiropas un Dienvideiropas valstis, kā arī kaimiņi – Igaunijā viens telefona aparāts bija uz 54,2, Lietuvā – uz 146,9, bet Padomju savienībā – uz 229,2 iedzīvotājiem.1940. gada Latvijas tālruņa abonentu grāmata uzrāda, ka Bauskā ir bijuši ap 300 telefona aparāti. Pilsētas centrāle strādāja cauru diennakti, bet daudzas mazās sakaru iestādes nodrošināja sarunas no plkst. 6 līdz 22.Jāievēro instrukcijaTolaik automātiskās centrāles bija tikai dažās lielākajās pilsētās, tur jau lietoja aparātus ar ciparu ripām. Bauskas apriņķī bija tikai manuālās centrāles, tāpēc abonentam bija jārīkojas pēc šādas instrukcijas: «Abonents A noceļ klausāmo stobriņu un, turot pie auss, bet sarunu radziņu pie mutes, izsauc centrāli, pagriežot zvana kloķi vienreiz apkārt. Ja centrāle uzreiz neatbild, tad atbilde jānogaida, neiekarot stobriņu un neraidot jaunu izsaukumu, jo gadījumā, kad centrāle saņem izsaukumu signālus no vairākiem abonentiem vienlaicīgi, tā nevar visiem tūlīt atbildēt.Uz izsaukumu centrāle atbild ar vārdu «centrāle». Abonents nosauc vajadzīgo telefona numuru pa atsevišķiem cipariem. Šo numuru telefoniste atkārto. Ja šis numurs aizņemts kādā citā sarunā, tad telefoniste paziņo «aizņemts» un abonents pakar klausāmo stobriņu, lai pēc kāda laika izsaukumu atkal atkārtotu. Ja pieprasītais numurs brīvs, tad centrāle saka: «savienoju» un raida zvanu izsaucamam abonentam B.Abonents B noceļ sava aparāta klausāmo stobriņu un atbild, nosaucot savu numuru. Nekādā ziņā nav jāatsaucas ar «jā», «hallo», «klausos» vai ar kādiem citiem vārdiem, jo tie veltīgi kavē laiku.(..) Sarunu beidzot, abiem abonentiem jāuzkar klausāmais stobriņš un jādod centrālei atzvans, trīs reizes pa ceturtdaļapgriezienam pagriežot zvana kloķi.»Tolaik, piezvanot uz centrāli, varēja uzzināt precīzu laiku. Par papildu samaksu – 20 santīmiem – varēja sagaidīt modināšanai paredzētu telefona zvanu vēlamajā laikā, tikpat izmaksāja tāds pakalpojums kā nezvanīšana nakts laikā.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Stobriņš – pie auss, radziņš – pie mutes

Kategorijas