Nākas saukt pa zilbēm

2009. gada 8. jūlijs 00:00

Mājas vārds. «Krūškapi» rada kuriozus.Vecumnieku novada Kurmenes pagasta Vērdiņu ciemā jeb tautā vairāk sauktajā Gvardē atrodas mājas «Krūškapi». Saimnieki Jānis un Mērija Anšanci bieži saskārušies ar cilvēku izbrīnu par neparasto nosaukumu.«Visvairāk kuriozu bijis, nosaucot adresi. Reiz to prasīja pie daktera. Pateicu mājas vārdu. Pārjautāja vēlreiz: «Kāds ir nosaukums?» Norunāju pa zilbēm. Tad izskanēja: «Jūs neesat nomainījuši?» Es saku: «Nē, «Krūškapi» bija, par tiem paliks.» Tāds nu ir tas vārds. Mani neizbrīna. Pieļauju, ka visvairāk cilvēku uzmanību nosaukumā piesaista vārds «kapi»,» pārdomās dalās Mērija Anšance. Palikuši tikai pieņēmumiSaimnieki, kuri uzbūvēja dzīvojamo ēku, ir aizsaulē. Dīvainā nosaukuma izcelsmi nav zinājis arī viņu radinieks. «Nākamās mājas ir «Valteri» un «Urliķi». Tālāk atrodas jaunie un vecie Urliķu kapi. Gar tiem aizvijas Urliķu strauts, kas ietek Mēmelē. Neparasti nosaukumi salikti mājām apkārtnē. Varētu pieņemt, ka netālu no šīm trim mājām veidota atdusas vieta. Vecajai kapsētai ir jau simt gadu, bet jaunajos sāka glabāt 1945. gadā. Vēl citviet Kurmenē ir veidoti kapi pie mājām,» pieļauj Vērdiņu ciema iedzīvotāja. Saimnieku uzvārdi nesaskanot ar nosaukumiem, piemēram, «Urliķu» vecajiem īpašniekiem uzvārds bijis Kazūni. «Valteros» bijusi liela saimniecība. Pienu dzesējuši betonētā baseinā, kurā no akas sūknēja ūdeni, kas mainījies.«Krūškapi» ir koka stāvbūve, celta 1939. gadā. Saimnieks bijis mūrnieks, ģimenē auga vairāki bērni. Otrā pasaules kara priekšvakarā tās bijušas lielas, nepabeigtas lauku mājas. 1949. gadā saimi represēja. Sākumā vienā no ēkas dzīvokļiem mājojis kolhoza priekšsēdētājs, bet otrā galā ierīkoja veikalu. Ēkā bijusi arī kolhoza «Jaunā gvarde» ēdnīca. Īstie saimnieki atgriezās no izsūtījuma, pēcteči dzīvojot Jelgavā.Pat dēliem nemācījisAnšanci «Krūškapos» mitinās kopš 1972. gada. «Tad mēs šeit atnācām dzīvot, sāku laist bērnus Kurmenes skolā. Kādu laiku veikalā strādāju. Vīrs brauca par šoferi, darba stāžs sasniedza 42 gadus. Tā kā Laidzes lauksaimniecības tehnikumā esmu ieguvusi agronomes specialitāti, aicināja uzņemties lauku brigādes brigadieres pienākumus. Tos pildīju 11 gadu,» stāsta Mērija Anšance.Nāca pārmaiņas, un ģimene māju atpirka par pajām no kolhoza «Komjaunietis», saimnieku mantinieki nepieteicās. Viņi ieguvuši īpašuma kompensāciju – zemi un mežu. Pirmos gadus mūrnieka pēcteči sastapti dzimtajās vietās.Neparastā māju nosaukuma izcelsmi, iespējams, vairs nebūs lemts noskaidrot. Taču ēka pat klusējot daudz ko pastāsta par zemgaliešiem, kas to cēla pirmās Latvijas brīvvalsts laikā. «Dzīvojamā māja būvēta ar ļoti augstiem griestiem. Tepat netālu vīra tēvam arī līdzīgs miteklis. Turpretim maniem vecākiem pirmajā mājoklī bija ļoti zemi griesti. Kad tēvs pārnāca no izsūtījuma (viņu kā aizsargu represēja politisku motīvu dēļ, piespriežot desmit gadu), viņš arī cēla māju jau ar augstākiem griestiem un gaišāku.«Krūškapos» īpašnieks, kā jau mūrnieks, izbūvēja saimniekgalā divas podiņu krāsnis. Mājai bija arī veranda. Vietējie stāsta, ka vecais saimnieks bijis ļoti zinošs mūrnieks. Viņš negribējis nodot prasmes pat dēliem. Meistars atdusas jaunajos Urliķu kapos,» stāsta pašreizējā saimniece.Vērtējot novadu izveides gaidāmās pārmaiņas, Mērija Anšance uzsver neziņu par sabiedrisko satiksmi uz Vecumniekiem un dziļu nožēlu par Bauskas un Aizkraukles slimnīcas pārveidi par aprūpes iestādēm. «Apkaimē mājas kļūst neapdzīvotas. Tās nopērk, bet jaunie saimnieki tikai dažkārt atbrauc. Bagātnieku te nav, lielākoties iegādei izmantoti kredīti. Pašlaik pilsētniekiem grūti uzturēt ārpuspilsētas īpašumu. Kaimiņi vēl uzmet aci drošības dēļ. Lielākoties šeit dzīvo pensionāri. Ļoti šaubos, vai kāds no bērniem atnāks, jo darba iespēju Kurmenē nav,» pieļauj M. Anšance.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Nākas saukt pa zilbēm

Kategorijas