Prieks dvēselei

2009. gada 10. jūlijs 00:00

Aizraušanās. Baušķenieki Viktors un Lūcija Vilšķērsti daudz laika veltī dārza darbiem.Stādījumu kopšana, dārza ēku atjaunošana, jaunu mēbeļu veidošana – jau ilgāku laiku tā ir pensionāru Viktora un Lūcijas Vilšķērstu galvenā nodarbe vasarā. Privātmājā Krasta ielā dārza ziedošā daļa ir Lūcijas pārziņā. Vīrs Viktors smaidot saka: «Agrāk par desmitiem sieva mājās nenāks. Visu laiku kops ziedus, apskatīs katru iestādīto puķi, notrauks noziedējušās lapiņas.»Neesot grūtiLūcija stāsta par saviem aprūpējamajiem: «Ziedi dārzā ir liels prieks dvēselei. Es savas puķes apkopju katru dienu – tas nav grūti. Daļu puķu saglabāju rudenī. Tās ir pelargonijas, kamolbegonijas. Nopērku arī gumiņus veikalā. Šīs puķes tagad maksā vairāk nekā desmit latu, bet trīs gumi – 1,8 latus. Savukārt no sēklām audzēju petūnijas. Tiesa, sēklas tagad ar katru gadu kļūst nekvalitatīvākas, divas trešdaļas sēklu nemaz neuznāk. Tomēr tas ir lētāk nekā pirkt jau lielus stādus. Prieks gan ir dārgs – visu ziemu krāju naudu, lai vasarā iegādātos jaunus ziedus. Visvairāk man patīk iepirkties siltumnīcās pie ziedu audzētājiem. Lielajā siltumnīcā izlasu to, kas vislabāk iepaticies. Braucam uz dažādām izstādēm un reizēm kaut ko tur nopērkam.»Lūcija un Viktors plāno aizbraukt uz Rīgas Botānisko dārzu, kur šonedēļ notiek ikgadējā «Ziedu balle».Dāvanā – kādu instrumentuDārza mēbeles un koka būves veido Viktors. Gandrīz visi koka darinājumi rudenī tiek salikti šķūnītī, pat liela daļa lapenes. Un tas viss katru pavasari atkal jānovieto dārzā. Pēdējais jaunums rotājas pie šķūnīša – plūmes zars, izlocījies kā čūska, kurā karājas balti lukturīši.Viktors lepojas: «Kad prasa, ko dāvināt dzimšanas dienā, man atbilde ir viennozīmīga: «Kādu instrumentu.» Galvenie rīki ir elektriskais zāģis un ēvelīte, arī rokas frēze, urbjmašīnas. Līdz pensijai strādāju par šoferi braucienos uz Londonu. Iepazinos ar daudziem jaukiem cilvēkiem. Ir vieni labi paziņas, kas kļuvuši tik tuvi kā radinieki un vismaz reizi gadā atbrauc vasarā ciemos, parasti atved kādu galdnieka rīku.»Viktors atceras, kādreiz pēc darba spēka bieži vien nav bijis. Bet tagad varot dārzā pavadīt visu dienu, kaut ko remontējot, veidojot un kopjot, un vakarā nemaz neesot noguris. Dieva ausīDoma par šādu dārzu Lūcijai radusies jau sen. Viņa atceras: «Jau padomju laikā biju ekskursijā Vācijā. Tā bija mana sapņu vieta – viss sakopts, katra ieliņa, ietve un pagalms. Vēroju viņu dārzus un domāju – es arī tādu vēlētos.»Lūcija katru gadu iegādājas jaunas ziedu šķirnes. Citas sevi attaisnojot, bet citas ne, taču tas gan neliedz atkal mēģināt no jauna un iegādāties kādu vēl nebijušas šķirnes ziedu.Dārza pašreizējais veidols tapis ap 2004. gadu. Ciemos brauc radinieki un paziņas – gan apskatīties, kas jauns te parādījies, gan vienkārši atpūsties un acis pamielot. Lūcija ir apmierināta: «Es vienmēr esmu teikusi – dots devējam atdodas. Un mūsu dārzs atdod atpakaļ vairāk, nekā ieliekam.» Pēc abu saimnieku domām, Latvija ir skaista zeme. To arī kartē varot redzēt, kur Latvija izskatoties pēc auss. Daudzi to nespējot novērtēt, ka patiesībā dzīvo Dieva ausī virs zemes.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Prieks dvēselei

Kategorijas