Sirdī joprojām jūtas skolotājs

2009. gada 15. jūlijs 00:00

Valda Veipa pārdomas par paveikto, jaunajiem pienākumiem, ģimeni un vaļasprieku.Bauskas novada Domes priekšsēdētāju Valdi Veipu vislabāk pazīst Gailīšu pagasta, nedaudz Ceraukstes un Īslīces puses ļaudis. Šajā sarunā lasītāji gūs priekšstatu par jaunā novada vadītāja dzīvi, viņa personību, arī politiskajiem uzskatiem.Valdis Veips ir labs sarunu biedrs, uzmanīgi ieklausās jautājumos, atbild pēc īsa pārdomu mirkļa, domas izklāstot saturīgi, pārliecinoši. Sarunā viņš atklājās kā sirsnīgs cilvēks, kurš neslēpa arī vājības un šaubas.Esat dzimis 1960. gadā. Kur ir jūsu bērnu dienu zeme? – Dzimis esmu Madonas rajona Saikavas ciemā, kopš triju gadu vecuma esmu lubānietis, tur pagājuši mani skolas gadi. Lubānu uzskatu par savu dzimto vietu. Kāds Valdis bija kā skolas puika? – Valdis bija apzinīgs, kluss, labi mācījās (iesmejas). Vidusskolu beidzot, bija tikai viens trijnieks (piecu ballu skalā – V. A.), tas pats tāpēc, ka mums bija laba, bet ļoti stingra matemātikas skolotāja. Svārstījās un gadā tomēr algebrā izlika trijnieku. Ar īpašu sabiedrisko aktivitāti skolā neizcēlos, taču audzinātāja, latviešu valodas skolotāja, man bieži uzticēja runāt dažādos pasākumos, arī tos vadīt. Ierindas skatēs biju komandieris, reiz pat saņēmu augstāko vērtējumu rajona skatē. Kāpēc izvēlējāties studēt tieši Fiziskās kultūras institūtā? – Sports man patika jau no mazākajām klasēm. Lubānas vidusskolā mums bija basketbola novirziens. Biju nolēmis studēt sporta medicīnu Tartu, pēdējā brīdī pārdomāju. Drusku sabijos, jo mācības tur notika krievu valodā. Pēc vidusskolas jau visi centās kaut kur iestāties, lai nebūtu uzreiz jādienē. Padomju armijā tikāt dienējis? – Man nesanāca, jo tolaik bija noteikumi – ja esi beidzis Fizkultūras institūtu un dodies strādāt uz lauku skolu, armijā neņēma. Pēc augstskolas beigšanas mani nosūtīja darbā uz Bauskas rajonu. Trīs gadus nostrādāju Īslīcē, tolaik tā bija pamatskola. Tad toreizējais izglītības nodaļas vadītājs Ģirts Bernauts pierunāja kļūt par Griķu pamatskolas direktoru. Tā es divdesmit piecu gadu vecumā kļuvu par direktoru. Piecus gadus sabiju šajā amatā, tad nolēmu turpināt strādāt par skolotāju. 1994. gadā atradu darbu Uzvaras vidusskolā. Kopumā par skolotāju esmu nostrādājis 15 gadu. Droši varu apgalvot, joprojām sirdī esmu skolotājs. Atceros savus skolēnus, labi atceros cilvēku vārdus, arī dzimšanas gadus. To, ka ilgus gadus esat strādājis izglītības jomā, skolotāji tagad varētu uztvert kā pozitīvu zīmi – sak, novadā pie teikšanas ir savējais. – Mana pārliecība joprojām nav mainījusies – ar skolu slēgšanu nav jāsteidzas. Nav normāli, ja mazam bērnam tikai tāpēc, ka viņa vecāki dzīvo laukos, no rīta jāceļas divas stundas agrāk nekā pilsētas bērnam, lietū un aukstumā jāstāv ceļa malā un jābrauc stundu uz skolu. Lai cik grūti laiki, trīs prioritātes valstī ir jāuztur: izglītība, veselības aizsardzība un sabiedrības drošība. 1997. gadā jūs kļuvāt par Gailīšu pagasta padomes priekšsēdētāju. Kā tas notika? – Uzņēmēji – Arnis Vējš, Māris Purmalis, vēl citi – mani aicināja savā sarakstā. Piedāvājumam piekritu, puspajokam apsolot, ja iegūsim vairākumu, iešu par pagasta priekšnieku. Kad mūsu saraksts ieguva balsu pārsvaru, vīriem dotais solījums bija jātur. Gailīšu pagastā esat saimniekojis 12 gadu. Ar ko pašam, arī ļaudīm paliks atmiņā Veipa laiki Gailīšos? – Sāku laikā, kad daudz kas bija izputināts. Nebija slavenā Uzvaras lāča, nopostīts bija apgaismojums ciematā, baseins ar strūklaku nedarbojās, slēgts bija Kamardes universālveikals. Mēs daudz strādājām, lai atjaunotu izpostīto, pabeigtu nepadarīto. Tagad Uzvaras ciematā atjaunots ielu apgaismojums, renovēta vidusskola, pabeigta sporta zāles piebūve, izveidota moderna bibliotēka un informācijas centrs Pācē. Līdztekus pagasta priekšsēdētājam esat bijis amatos Latvijas Pašvaldību savienībā. Jums ir tieksme būt par vadītāju? – Nē, apzināti neesmu ne uz vienu amatu gājis. Ja aicinājuši pildīt kādu pienākumu, neesmu atteicis.Šajās vēlēšanās startējāt no partijas «Pilsoniskā savienība» saraksta, taču neesat šīs organizācijas biedrs. Kāpēc joprojām esat bezpartijisks? – Savulaik gadu biju Komunistiskajā partijā, jo, strādājot par Griķu skolas direktoru, citādāk nevarēja. Šajos laikos mani uzrunājuši vairāku partiju pārstāvji, taču tā arī nav radusies pārliecība, ka viss, ko partijas dara, ir labi, ka visi politiskie uzstādījumi būtu man pieņemami.Vai, iegūstot trīs vietas novada Domē, kā arī pēcāk, rodoties teorētiskai iespējai kļūt par novada vadītāju, saņēmāt kādus norādījumus no «Pilsoniskās savienības» vadības? – Nav bijuši nekādi norādījumi, uzdevumi. Pat pēc apstiprināšanas amatā neviens no šīs savienības vadības nav ne piezvanījis, ne kā citādi reaģējis. Diemžēl. Un nu neliela atkāpe no politikas. Kādas savas rakstura iezīmes varētu izcelt? – Esmu mierīgs, nosvērtas dabas, taču tas nenozīmē, ka esmu lēnīgs, neizlēmīgs. Varbūt dažreiz varētu būt prasīgāks pret citiem. Jūsu vaļasprieki ir medības un sports. Kādi sasniegumi šajās jomās? – Joprojām uzspēlēju basketbolu, handbolu. Tikko valsts veterānu mačos ar rajona komandām izcīnījām sudraba un zelta medaļas. Ar medībām aizraujos kopš 1987. gada. Esmu nomedījis dažādus zvērus, ragi rotā dzīvokļa sienu. Zelta medaļu 2005. gadā izstādē Ogrē ieguvu par lapsas galvaskausu. 2006. gadā radās iespēja par visai lētu maksu aizbraukt uz Dienvidāfriku dažas dienas pamedīt. Nošāvu blezbuku un impalu, tagad arī šo dzīvnieku ragi ir mājās. Tas bija interesants pasākums, taču tas ir ļoti dārgs prieks, ko tagad nevaru atļauties. Stāsta, ka jūsu labvēlību varot iegūt ar kādu labu anekdoti. Esat humoru mīlošs cilvēks? – Labi joki man patīk, pats arī zinu anekdotes, kompānijās nereti izdodas uzturēt labu garastāvokli. Patīk joki, labprāt dejoju, Īslīces skolā strādājot, dejoju tautisko deju kolektīvā. Dziedāt gan nemāku. Vienīgais, svinīgos pasākumos klusu pie sevis dziedu valsts himnu. Jums ir trīs bērni. Kā esat viņus izskolojis?– Mums ar sievu Ilgu ir meitas – Baiba (23 gadi) un Madara (20), kuras studē. Dēls Mārtiņš (19) šogad mācīsies 12. klasē. Esmu lepns par viņiem. Jums nav privātmājas, dzīvojat dzīvoklī. Vai kaut ko protat no zemes darbiem? – Tā nu sanācis, ka sapnis par savu māju joprojām nav īstenots. Mums ir ģimenes dārziņš, lauku darbi man nav sveši. Jaunajā amatā pagājušas divas nedēļas. Kā klājies? – Apzinājos, ka būs grūti, taču ne tik ļoti. Savulaik, kad kļuvu par pagasta vadītāju, es pārņēmu jau apgūtu sistēmu. Tagad viss ir jāveido no nulles. Situācija ir smaga, uzlabojumus gaidīt ātri nevaram.Joprojām uzskatu, šī novadu reforma nav labākais variants, īpaši dižķibeles, man ļoti patīk šis vārds, apstākļos. Novadi veidoti neloģiski, kaut ko sazīmējot uz papīra. Kā var būt pārdomāta reforma, ja vienlaikus izveidoti novadi ar 1200 un 28 000 iedzīvotāju? Kādas ir jūsu prasības saviem komandas cilvēkiem? – Galvenais, lai ir labi sava amata speciālisti. Gribu darbiniekus, kuriem var uzticēties. Lai man nav katram jāstaigā pakaļ un jāskatās, kā viņš izpildījis savu pienākumu. Bauskas rajona pašvaldību vadītāji savulaik guva sliktu slavu ar ikgadējiem pieredzes gūšanas braucieniem uz ārzemēm jeb ceļojumiem. Vai turpināsit šo praksi? – Vispirms vēlos paskaidrot, ka visos braucienos, kuros es piedalījos, pats sedzu izdevumus, no pagasta naudas neņēmu ne latu. Vienmēr braucu atvaļinājuma laikā.Skaidrs, ka pašlaik tādi braucieni nav iespējami. Tomēr apgalvot, ka nedošos nevienā ārzemju komandējumā, nebūtu prātīgi. Darba specifikā iespējami arī šādi braucieni.Kā sanāca, ka lēmuma projektā par jūsu atalgojumu parādījās 2000 latu mēnesī?– Vispirms vēlos paskaidrot, ka noteikti nepaliks arī pielemtie 1800 latu. Budžetu apstiprinot, mums nāksies šo un visas pārējās algas samazināt. Atzīstu, par 2000 la-tu algu priekšsēdētājam nebija labs lēmuma projekts. Taču tajā dienā situācija bija saspringta, lēmumus nācās pieņemt strauji.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Sirdī joprojām jūtas skolotājs

Kategorijas