Bez ierobežojumiem dāvināta mīlestība

2009. gada 17. jūlijs 00:00

Šķiet, ka tikai nauda un visvairāk tās trūkums pašlaik Latvijā nosaka notikumu gaitu.Tomēr joprojām ir cilvēki, kuri pilnīgi par brīvu dāvina savu laiku un mīlestību tiem, kam tās par maz.«Tas ir ekskluzīvi un sniedz gandarījumu,» saka baušķeniece Linda Baļčūne un saulainiete Ieva Ūdre. Abas jaunās sievietes vairākus gadus ir saistītas ar alternatīvo ģimenes māju «Zvannieki», tās ideju un praktisko darbu. Ideja un darbsTikāmies Rīgā, kur anglikāņu Sv. Pestītāja baznīcā 8. jūlijā notika labdarības koncerts «Mūziķi «Zvannieku» bērniem». Šāds koncerts notiek jau sesto gadu. Savus kolēģus, profesionālus mūziķus, labdarības koncertam rosina Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra vijolniece Vizma Vilsone. Šogad koncertā piedalījās operas solisti Evita Zālīte-Raituma, kura savā ģimenē pieņēmusi piecus bērnus. Dziedāja Krišjānis Norvelis, Jānis Kurševs, spēlēja flautiste Ilze Urbāne, fagotists Artis Gāga, brāļi Oskars un Raimonds Petrauski, sitamo instrumentu virtuozs Rihards Zaļupe un citi. Pie klavierēm sēdās komponisti Mārtiņš Brauns un Ēriks Ešenvalds.Linda pie ieejas katru sagaidīja un pieņēma ziedojumus, kuru bija tiešām daudz. Savukārt Ieva «Zvannieku» bērniem bija iemācījusi dziesmas, kas skanēja lieliskā koncerta noslēgumā. Pilna ģimeneCēsu novada Vaives pagasta «Vecrogās» dzīvo ļoti liela ģimene. Reformātu brāļu evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Juris Cālītis ir tētis bez aprūpes un mīlestības palikušiem 30 bērniem, draudzes priekšniece Sandra Dzenīte-Cālī- te – mamma. Iepriekš visi dzīvoja kaimiņu pagastā, mājā ar nosaukumu «Zvannieki». Šis vārds kļuvis par sava veida simbolu mīlestības ziedošanai bez ierobežojumiem. ««Zvannieki» ir brīvprātīgo nevalstiska apvienība. Tā nav nedz valsts institūcija, nedz bērnunams. Tās ir ģimenes mājas,» rakstīts mājaslapā www.zvannieki.lv.Linda Baļčūne stāsta, ka viņa «Zvanniekiem» piepulcējusies Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē, būdama Jura Cālīša studente.«Tad vēl man nebija piedzimusi Roberta,» saka Linda, skatoties uz krietni paaugušos meitiņu. «Vecrogas» ir īpašas mājas, bērniem ir arī sava ome, pie kuras braukt ciemos, vairākas mammītes, krustmātes, ļoti daudz draugu, labvēļu, atbalstītāju. Līdzās Lindai un garo koncertu izturējušai Robertai mašīnas aizmugurējā sēdeklī dīdās «Zvannieku» krustmeita Līga, kura kādu laiku paciemosies Baļčūnu ģimenē Bauskā. Kā visas mammas«Šie bērni ir bijuši bez iztikas, aprūpes, bieži bez pajumtes. Viņu vecāki dažādu iemeslu dēļ ir krīzes situācijā, tāpēc lielās saimes nonākušas bāriņtiesas uzmanības lokā. «Zvannieki» darbojas, lai palīdzētu atjaunot izirušās ģimenes un, kamēr tas notiek, sniegtu ģimeni tiem, kam tās trūkst. Pieaugušie ņem bērnus aizbildnībā un saņem valsts noteikto atlīdzību par šī pienākuma pildīšanu. Viss pārējais tiek nodrošināts tikai ar ziedojumiem. To saņemšanai izveidota biedrība «Zvannieku mājas». Pašlaik «Vecrogās» dzīvo ap 30 iemītnieku no divu līdz 26 gadu vecumam. Kad esmu tur, daru visu to pašu, ko pārējās mammas,» stāsta Linda.Mūzikas pedagoģe Ieva Ūdre, braucot uz «Vecrogām», ņem līdzi meitu Anci. «Viņa tur dzīvojas, tā ir jauna pieredze. Tur ir kaziņas, vistiņas, liela pļava, kur izskrieties, daudz draugu. Ancei sākumā bija grūtāk saprast, kāpēc tur mamma viņai vienai nepievērš visu uzmanību. Šogad jau ir vieglāk.Ja aizbraucu mācīt dziedāt, tad daru arī ikdienišķos darbus – mizoju kartupeļus, mazgāju traukus vai palīdzu klāt gultas, kārtot istabas. Pagaidām necenšos meitiņai skaidrot, ka tā ir cita realitāte, nekā viņa ir pieradusi, ka šiem bērniem nav īsta tēta, mammas, ģimenes, ka vienīgās mājas viņiem ir «Vecrogās». Pienāks laiks, kad to visu paskaidrošu,» stāsta Ieva.«Āfrikas saule»Linda vēl piemin, ka iepriekš «Zvanniekos», tagad «Vecrogās» dzīvo arī Somālijas bēgļi, bērni, kurus Sandra Dzenīte-Cālīte dēvē par «Āfrikas sauli»: «Ar viņiem nav nekādu problēmu, kas liekas apbrīnojami, jo viņi Latvijā nonāca tiešā nozīmē pliki un nabagi. Valstī ar neierastu klimatu, svešu valodu, svešos cilvēkos, kuri sākumā neizrādīja ne mazāko sapratni un interesi palīdzēt. Parkā uz soliņa viņus atrada Juris Cālītis. Šajos bērnos ir tik liela mīlestība, pateicība, atbalsts visam, kas lielajā ģimenē notiek.»Protams, varētu dzīvot arī citā-dāk – Ieva atvaļinājuma laikā pasniegtu, piemēram, privātstundas vai spēlētu ballītēs, Linda sameklētu darbu aprūpes iestādē. Abas jaunās sievietes atzīst, ka šo ekstru – strādāt par brīvu – var atļauties tikai tāpēc, ka vīri, vecāki viņu centienus atbalsta.Linda atzīst: «Daudzi mani paziņas strādā, pelna, dzīvo labi, tomēr nav apmierināti. Tas, ko daru «Zvanniekos», man dod gandarījumu. Jūtos ļoti bagāta, jo varu atļauties darīt ko tādu, nesaņemot par to algu. Ne jau naudā ir novērtējama sirds.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Bez ierobežojumiem dāvināta mīlestība

Kategorijas