BauskasDzive.lv ARHĪVS

Laukos bēdām nav laika

KRISTAPS ĀBELNIEKS

2009. gada 17. jūlijs 00:00

3
Laukos bēdām nav laika

70 gadu jubileju svin bārbeliete Maiga Rukšēna.Bārbelē Maiga Rukšēna nodzīvojusi visu mūžu un ir pārliecināta, ka neviena cita skaistāka pagasta par to neesot.Vienas no patīkamākajām atmiņām jubilārei sakrājušās no skolas laikiem. Lai gan Maiga nekad nav bijusi pioniere, vienreiz viņa piedalījusies viņiem rīkotajā nometnē. Visa darbība notikusi Iecavas upes krastā, kur bērni gājuši rotaļās, nakšņojuši teltīs un apguvuši izdzīvošanas gudrības. «Zēni Ķeru līcī ar rokām ķēra zivis, tās uz vietas tika izvārītas zupā. Savukārt mēs, meitenes, no pļavā salasītajām piparmētrām pagatavojām gardu tēju,» stāsta gaviļniece.Šos un citus notikumus viņa kopā ar bijušajiem klasesbiedriem atsauc atmiņā ikgadējā salidojumā. Bārbeliete ir pārliecināta, ka otru tādu bijušo klasesbiedru kolektīvu, kas tik ilgi tiekoties, nevarot atrast. Draugu loks var lepoties arī ar īpašu karogu, uz kura vienas puses rakstīts «1956. gada izlaidums», bet uz otras – «Kurš mīl, tas atnāks». To izveidojusi brunaviete Gunta Beikule. Tieši pie viņas kolektīvs tiksies ikgadējā saietā. Katrs runā savā mēlēTaču kopumā gaviļnieces dzīve nav bijis nekāds rožu dārzs. Pēc skolas beigšanas Maiga vēlējusies apgūt dārznieces iemaņas, jo viņu savulaik apmeklējusi jauno naturālistu pulciņu. Taču līdzekļu trūkuma dēļ šāds nodoms gājis secen. Bārbeliete sākusi darba gaitas lauku brigādē toreizējā Kaļiņina kolhozā. Šeit lieti noderējušas dažādas iemaņas un zināšanas, ko Maiga apguvusi, no bērna kājas palīdzot vecākiem govju fermā. Šajā darbavietā viņa iepazinusies ar vīru Vladu. Tā kā viņš ir lietuvietis, sākumā sazināšanās sanākusi visai amizanta. «Katrs runājām savā dzimtajā valodā. Varbūt no malas tas izskatījās dīvaini, bet mēs lieliski sapratāmies,» tā Maiga.Piecpadsmit gadiem paejot, bārbelietes veselība pasliktinājusies, tādēļ nācies amatu mainīt, viņa sākusi strādāt par uzskaitvedi un kadru inspektori. Šeit Maiga nostrādājusi divas desmitgades, jo pēc traumas, ko viņa guvusi, nokrītot no kūtsaugšas un slimnīcā noguļot trīs garus mēnešus, veselības labad nācies meklēt mierīgāku darbiņu. Tad viņa sākusi strādāt bērnudārzā «Sienāzītis» par pārzini. Gaviļniecei ir skumji par to, ka iestāde ar burvīgo nosaukumu tikusi likvidēta. Uz to savulaik vesti bērni arī no Bauskas un Skaistkalnes. Savu darba mūžu bārbeliete beigusi, būdama kasiere vietējā pagastmājā.Priecē puķes un bērniDzīve laukos, pēc pensionāres domām, ir grūtāka nekā pilsētā, jo šeit cilvēkiem pēc darba, aizejot mājās, ir jānododas saimniecībai. «Arī bēdām laika nav, jo nemitīgi jāraugās uz priekšu. Tāda arī ir mūsu dzīve,» domā Maiga.Jubilāre lepojas ar to, ka arī viņas meita Biruta ir izaugusi par čaklu strādnieci. «Lai gan es viņai bērnībā darīt neko neuzspiedu, pati aiz brīvas gribas skrēja kūtī un darīja visu nepieciešamo,» atminas mamma. Maigai ir arī mazmeitas Indra un Zane. Viņas tikko atgriezušās no darba ārzemēs. To, vai meitenes pēc nelielas atelpas dosies atpakaļ, vecmāmiņa nezina, jo iemesla šeit palikt īsti neesot. «Ceru, ka pienāks tāds brīdis, kad visi aizbraucēji atgriezīsies atpakaļ, jo dzimtene katram ir tikai viena.»Ikdienu krāsaināku gaviļniecei padara arī darbošanās piemājas dārziņā, kas ir kā mierinājums jaunības sapnim par strādāšanu dārzniecībā. Krāšņas puķes palīdzot paskatīties uz dzīvi no citas puses – apkārt ir arī tik daudz skaista. Bārbeliete labprāt dotos uz Vecumniekiem, kur šosestdien norisināsies Liliju svētki, taču tam laika neatlikšot, jo nedēļas nogalē būs jāatzīmē jubileja un drīzumā jātiekas arī ar bijušajiem klasesbiedriem.