No Latvijas energoceltnieku cilts

2009. gada 24. jūlijs 00:00

Jubileju svin baušķenieks Jānis Vītoliņš.Pensijas vecums – 62 gadi – ir zīmīgs skaitlis, kas sagaidīts 20. jū-lijā. Šoreiz tas ir īpaši svinams – Jānis Vītoliņš ir pavadījis 40 gadu vienā darbavietā.Sirmā vīra veiktais darbs nav tikai tuviem draugiem zināms. 2006. gadā izdota grāmata «Latvijas energoceltnieku cilts», kur trīs lappuses veltītas arī Jānim Vītoliņam, viņa atmiņām un laikabiedru skatījumam uz darbā paveikto. Pa «karstajiem» punktiemJubilāra dzimtā puse ir Zalves pagasts. Sākumā skaitījies Jēkabpils rajonā, tad Aizkraukles. Tagad atkal jādomā, kurā novadā tas nu ir. Jānis Vītoliņš pēta pasi – nav vis rakstīts, kurā rajonā dzimis. Tikai pagasts.Tēva darbs bija bīstams – pagasta pilnvarotais. Tad bija traki laiki. Pagastā bija spirta dedzinātava, kuru vajadzējis sargāt īpaši, jo šī dzira ļoti interesējusi arī mežabrāļus. Māte strādāja par apdrošinātāju. Arī bīstama nodarbošanās, jo bija nepārtraukti jādodas uz dažādām attālām zemnieku sētām.Tad sākusies braukāšana pa «karstajiem» punktiem. Kur sūtīja tēvu, tur devās visa ģimene – uz Džūksti, Cēsīm, Siguldu, Smilteni. Ilgāku laiku palikuši Smiltenē, līdz 1960. gadā pārcēlušies uz Bausku.Pēc Bauskas septiņgadīgās skolas beigšanas mācības turpinātas vakarskolā. Vienlaikus sovhozā «Bauska» strādāts augļu dārzos. Pēc vakarskolas beigšanas iegūta šofera izglītība, tad jubilārs iesaukts armijā.Rokas darba nebīstasPēc armijas Jānis ierodas mājās, sastop jaunības draudzeni Laimu un drīz apprecas. Ģimenē izaudzināti divi dēli – Māris un Aivis.Īstā darbavieta atrasta 1969. gadā. Sirmais meistars stāsta: «9. janvārī aizgāju uz darbu. Sāku strādāt par šoferi Jelgavas pārvietojamās mehanizētās kolonnas (PMK) Bauskas iecirknī.»Ar laiku sācis domāt par darba maiņu. Šoferis toreiz saņēmis 150 rubļu, bet elektriķu brigādes darbinieki – 300 rubļu. Teicis iecirkņa priekšniekam Volfgangam Heidekeram, ka vēlētos mainīt profesiju.Jānis Vītoliņš stāsta: «Darba bija vairāk, bet alga arī lielāka. Tur apguvu savas prasmes. Darbs – tā ir labākā amata skola. Un manas rokas darba nebijās.»40 gadu diploms1996. gadā par jauno Jāņa Vītoliņa darba devēju kļūst SIA «Kvēle». Pats meistars uzskata, ka tas nācis tikai par labu: «Pirms tam bija tikai četri transporta līdzekļi. Tagad gandrīz katram darbiniekam ir kāds braucamais. Arī instrumenti kļuvuši labāki. Prasības gan mainījušās – lai uzvarētu konkursos, vajag diplomus par izglītību. Saistībā ar vienu tādu konkursu Ģirts Karpovičs izsauc un saka: «Jāni, atnes savu diplomu!» Es atbildu: «Man tāda nav.» Vienīgais diploms, ko varētu iegūt, – ja darbavieta man tādu izdotu, par 40 gadiem vienā darbavietā.» Darbs gan nekad nav bijis viegls. Reizēm, taisot elektrību, jau laikus mēģinājuši paredzēt, kādas pārmaiņas īpašnieks ieplānos, jo vēlmes darbu pasūtītājiem mēdza mainīties kā klimats Latvijā.Brīvajā laikā Jānis Vītoliņš mēdz ceļot. Vērojot tūristus no visas pasaules, rodas pārdomas. Sirmais vīrs atceras: «Bijām Ēģiptē un redzējām vācu pensionārus. Skaudība pārņēma. Vīri nira ar akvalangiem, bet dāmas tos krastā gaidīja. Mūsu pensionāriem tādu dzīvi nesagaidīt.» Visvairāk atmiņā palicis ceļojums uz Poliju, kur apskatīts Hitlera slēpnis no Otrā pasaules kara laikiem, saukts par «vilku midzeni». No padomju laikiem prātā brauciens uz Maskavu. Tur mērījuši Sarkano laukumu ar soļiem. Televīzijā izskatījies ļoti liels, bet dzīvē – 385 cilvēka soļi.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

No Latvijas energoceltnieku cilts

Kategorijas