Svētkos visi pie Robčika

2009. gada 4. septembris 00:00

45 gadu jubileju svin īslīcietis Roberts Trinskis.Jubilārs no Īslīces joko: «Esmu vietējā «mēbele» – tepat piedzimu, tepat arī palikšu.» Līksms prāts un pozitīvisms gaviļnieku pavada vai ik dienu.«Nu es nesaprotu, kāpēc tas viss tieši ar mani atgadās,» aizdomājas Roberts. Vismaz divas reizes gaviļnieks ir sajaukts ar garīdznieku. «Stāvu Bauskā pie veikala, un klāt nāk viens vīrietis ar bērnu. Prasa, vai nevarētu viņu nokristīt. Smejos. Viņš nodomāja, ka esmu mācītājs Jānis Siliņš.» Citu reizi galvaspilsētā kāds iedzēris kungs gribējis, lai Roberts Trinskis uzklausa bēdu: «Toreiz man prāts nesās uz jokiem. Teicu, ka darba laiks beidzies. Lai nāk rīt uz baznīcu.» Šādu un līdzīgu atgadījumu gaviļniekam ir pārpārēm, taču par tiem «Bauskas Dzīve» rak-stīs kādu citu reizi.Studē «kaislīgo dāmu trestā»Savos skolas gados Roberts dažādus stiķus un niķus pastrādājis tikai retu reizi. «Tāda stingrība bija, ka nu. Tagad bērni var acīs skatīties, smaidīt un darīt, ko tik vien vēlas.» Taču visa līksmība un dzīve ar moto, kas varētu skanēt: «joko vai tiec izjokots», sākusies pēc armijas. Lai nebūtu jāatgriežas kolhozā, kur vajadzētu likt lietā Saulaines tehnikumā apgūto zootehniķa specialitāti, īslīcietis devās uz Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu RKDT jeb «Rīgas kaislīgo dāmu trestu». Pie nosaukuma mācību iestāde tikusi tādēļ, ka tajā mācījušies tikai daži puiši. Pēc tās beigšanas jubilāram ar iegūto kluba vadītāja un horeogrāfiskā kolektīva vadītāja profesiju darbavieta piemeklēta Madonas rajonā. «Tad, kad es aptvēru, cik tas ir tālu, pierunāju māsas draudzeni, lai tēlo manu slimo māti. Zvanīja un teica, ka grib, lai dēliņš dzīvotu, kur tuvāk,» atceras Roberts. Pēc pāris nedēļām un daudzām telefonsarunām vienošanās tomēr panākta.Kļūst par māksliniekuPar jubilāra pirmo darbavietu kļuva kultūras nams bijušā Bauskas rajona «Rainī». Kamēr papīri par darbavietu tika kārtoti, mākslinieciskās daļas vadītāja štata vieta šai iestādei tika noņemta, tādēļ Robertu pieņēma par māksliniecisko noformētāju. «Nu bija ziepes. Pēdējoreiz zīmējis biju tikai astotajā klasē,» viņš stāsta. Tā nu vienu dienu pie Roberta ieradies cilvēks, kas lūdzis, lai īslīcietis sataisa simt zīmes par ugunsdrošību: «Tā nu es visu nakti ar tušu un otu vilku nelīdzenas līnijas. Domāju, ka rīt būs beigas.» Taču tā nenotika, un tajā pašā dienā pie viņa ieradās elektriķis, kas lūdza, lai uztaisa līdzīgas šiltītes kā iepriekšējam klientam.«No tiem laikiem arī apguvu kaligrāfisku rokrakstu,» teic R. Trinskis. Pēc diviem gadiem darbavieta nomainīta pret mākslinieciskās daļas vadītāja amatu tagadējā Īslīces pagasta kultūras namā, kur jubilārs sāka vadīt arī deju kopas. Ar laiku viņa vadībā dancojuši Īslīces vidusskolas visu klašu audzēkņi. Pagājis laiks, un Roberts savus mākslinieciskos talantus nodevis tālāk, strādājot par vizuālās mākslas pasniedzēju. Gaviļnieks ir apmierināts, ka abās iestādēs esot ļoti jauks kolektīvs.«Kā klāt kāds pasākums, tā visi pie Robčika,» smej jubilārs. «Dažreiz ir tā, ka jau apnīk lielā ļaužu masa. Tad es uz nedēļas nogali ieslēdzos dzīvoklī.» Pēc tam atkal notiekot pretējais – īslīcietis alkstot pēc sabiedrības.Savu jubileju, kura jau bija nedēļas sākumā, R. Trinskis ar kolēģiem svinēšot 11. septembrī pagasta tautas namā. «Kāpēc tieši tad? Tāpēc, ka dienu pirms tam saņemšu algu,» tā gaviļnieks.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Svētkos visi pie Robčika

Kategorijas