Ilgas pēc mājupceļa dzēš jūra

2009. gada 9. oktobris 00:00

Atsevišķi latvieši uz Īriju brauca jau ap 2001. gadu, bet vairākums šo iespēju izmantoja pēc tam, kad Latvijas kļuva par Eiropas Savienības dalībvalsti.Aizbraukušo nodomi mainījušies. No – sapelnīt naudu un atgriezties – uz turpmākās dzīves plānošanu Īrijā vai citviet pasaulē, bet ne Latvijā. Par to «Bauskas Dzīve» runāja ar Dublinā sastaptajiem tautiešiem.Vēstniecība kā pašvaldība«Esam tāda kā novada vai pilsētas pašvaldība, reģistrējam dzimušos, izsniedzam miršanas apliecības, kārtojam pilsonības un migrācijas lietas, nāk arī tad, ja nepieciešama praktiska palīdzība, lai atgrieztos mājās. Neveicas tiem, kuri noticējuši krāpniekfirmām Latvijā. Bezdarba līmenis Īrijā tuvojas 14 procentiem. Atbrauc ar lielām cerībām, bet darbu nevar atrast, kur dzīvot nav, nauda beidzas. Sievietes raud, vīrieši izmisumā. Par laimi, Eiropas Savienībai ir paredzēti līdzekļi repatriācijai, bet šādu palīdzību katrs atbraukušais var izmantot tikai vienu reizi,» stāsta Jeļena Lobzova, Latvijas vēstniecības Īrijā pirmā sekretāre.Pieci pāri vēstniecībā arī salaulāti, bet tas vairs nenotiek, kopš finanšu krīzes dēļ darbinieku skaits samazināts par pusi. «Laulības mūsu cilvēki te reģistrēja ar prieku, jo vēstniecība ir gabaliņš Latvijas,» stāsta Latvijas vēstnieks Īrijā Pēteris Kārlis Elferts. Nodomāju, cik tālu ir jāaizbrauc, lai atklātu sevī piederību dzimtenei.Atgūst pašapziņuSaskaņā ar vēstniecības datiem, pašlaik Īrijā oficiāli strādā 28 tūkstoši Latvijas pilsoņu, taču iespējams, ka skaits ir lielāks. Viņu vidū arī Bauskas puses cilvēki. Baušķeniece Laima Liepiņa Īrijā ieradusies 2005. gadā: «Man Latvijā bija darbs, bet alga maza, naudas nepietika, vienos parādos dzīvoju, jo vienai vajadzēja skolot trīs meitas. Vīrs ģimeni pameta, kad jaunākajai bija trīs gadi.»Laima ir diplomēta daiļdārzniece, bet strādājusi gan lielveikalā, gan skolas virtuvē par palīgstrādnieci, audzējusi puķes un dārzeņus tirgum. Īrijā viņa strādā privātā konditorejā Dublinas pievārtē. Īpašnieki ir īri – māte un divi dēli. Dienā izcepot ap 1000 kūku un pustonnu cepumu. 2005. gadā tur strādājis 50 cilvēku, bet tagad ap 30. Savukārt Laima no palīgstrādnieces kļuvusi par atbildīgo pasūtījumu iesaiņošanā un piegādē.Laima zināja, kurp dodas. Uz Īriju viņu aicinājis jaunības draugs, studiju biedrs, kurš vairākus gadus tur jau strādājis. «Abiem pāri 50 gadiem, bērni paaugušies, jaunu, kopīgu dzīvi sākām veidot Īrijā. Te strādājot, cerēju atbalstīt meitu studijas, un tas ir izdevies,» rezumē Laima.Jūtas laimīgaAngļu valodu vēl Bauskā Laima mācījusies pie privātskolotājas. Atbraukusi uz Īriju un sapratusi, ka zina ļoti maz. Darba biržā pirmais nosacījums bijis strikts – apgūt valodu. Kādu dienu Laima iestādē sastapusi citu darbinieci, kura kārtojusi nodarbinātības lietas.«Teicu, ka gribu, protu un varu strādāt. Viņa mani uzklausīja un uzreiz ieteica darbu privātajā konditorejā. Sazinājās, nosauca adresi, bet man nav pat nojautas, kur tas ir. Darbiniece ar savu mašīnu aizveda pie īpašniekiem un visu sarunāja manā vietā. Tā sāku strādāt. Ceļos piecos, ar diviem autobusiem braucu uz darbu, trijos dienā esmu brīva,» stāsta Laima.Viņas dzīvesbiedrs darba vietā cietis negadījumā, tagad saņem invalīda pensiju. Kaut arī dzīve Dublinā nav lēta, Laima ar dzīvesbiedru par iztikšanu nesūdzas. Viņi īrē nelielu namiņu pie jūras (700 eiro mēnesī), ceļo pa Īriju. Laima atzīst, ka tik stabila, materiāli nodrošināta un laimīga viņa nekad vēl nav jutusies.«No mājas, kur dzīvoju Bauskā, tepat netālu apmetušās vēl septiņas ģimenes. Vairāk baušķenieku vienuviet ir Limerikā un Korkā. Pagaidām nezinu nevienu, kurš būtu bez darba. Pēc dzimtenes ļoti ilgojos, reizēm stāvu pie loga un domāju, ja jūra nebūtu ceļā, kājām aizietu. Tomēr, zinot, kāda pašlaik ir situācija Latvijā, mājupceļu plānoju tikai, lai paciemotos. Šovasar biju uz vecākās meitas kāzām, vidējā braukā no Bauskas uz darbu Rīgā, bet jaunākā atbrauca pie manis, strādā un mācās Dublinā,» tā Laima.Piepilda sapniBez iebraukušo darbarokām Īrijas vēl nesenais ekonomiskais uzplaukums nebūtu iedomājams. Taču, būsim reālisti, par pusmūža cilvēkiem šajā valstī īpaši nepriecājas, jo tas tuvā nākotnē būs slogs sociālās nodrošināšanas sistēmai. Jaunieši, jaunas ģimenes ar bērniem, kuri sāk mācības Īrijas skolās, iesakņojas dziļāk.Pa Īrijas ceļiem mūs vadāja Kaspars Vasks no Cīravas Liepājas pusē. Puisis septiņus gadus strādā firmā, kas nodrošina transporta pakalpojumus, un pirmo reizi vizināja latviešus, turklāt vēl žurnālistus, kuri viņu nekavējās iztaujāt.Kasparam ir 28 gadi. Sākotnēji viņš uz Īriju devies ar mērķi sapelnīt sava biznesa sākšanai. «Kopš aizbraucu, Latvijā neesmu bijis. Esmu te pieradis, un nevis raušu vai krāju naudu, bet dzīvoju,» atzīst Kaspars. Viņš piepildījis savu sapni, Ziemeļīrijā nopircis labu «moci», brīvajā laikā trenējas un piedalās sacensībās. Kopā ar trim puišiem īrē lauku māju, kurā katram ir sava istaba un koplietošanas telpas. Turklāt dzīvesvieta ir tikai 15 minūšu gājiena attālumā no darba vietas. Sasniedz mērķiSeptembrī Dublinā atklāja restorānu «Elixir», kurā latvieši dod darbu īriem. Liepājnieku Šupiņu ģimenei restorānu bizness Latvijā bija jau kopš 1998. gada. Šupiņu īru&itāliešu restorānu Dublinā vada dēls, 1984. gadā dzimušais Kaspars. Aktīvs sportists, vēl nesen Liepājā pazīstamā florbola kluba «Kurši» uzbrucējs. Latvijā Kaspars studējis jurisprudenci un labi apguvis angļu valodu. Restorāna telpas ātri un labi izremontējuši Īrijā strādājošie latviešu būvnieki. Ēdinātava atrodas rajonā, kur daudz biroju. To darbinieki jau kļuvuši par «Elixir» pastāvīgiem apmeklētājiem pusdienu laikā. Pieredzes gudrs šefpavārs nodrošina īru un itāliešu bagātīgu ēdienu klāstu. Latviešu maltīšu ikdienas piedāvājumā nav, bet tās var pasūtīt banketiem, stāsta Kaspars.«Nu zināsim, kur nākt, – pie savējiem,» vakariņojot atzina Uģis Brūklene, latviešu luterāņu draudzes Īrijā mācītājs. Par viņa ģimeni būtu jāstāsta atsevišķi, bet nevar nepieminēt, ka 3. un 4. oktobrī latviešu luterāņu draudze Īrijā svinēja divu gadu jubileju. Īrijā ir arī vairākas latviešu biedrības un amatierkopas gan pieaugušajiem, gan bērniem.Raksts tapis sadarbībā ar Eiropas Komisijas pārstāvniecību Latvijā.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Ilgas pēc mājupceļa dzēš jūra

Kategorijas