Īstens zemgalietis no bērna kājas

2009. gada 9. oktobris 00:00

Pusgadsimta jubileju svin Viktors Šileiko.Dimzukalna gaviļnieks Viktors Šileiko ir īstens zemgalietis – viss mūžs pavadīts Iecavas pusē. Viņa vecāku māja «Garjāņi» atradusies tikai pāris kilometru no tagadējās dzīvesvietas. Sēņu vecis no bērnībasSpilgtākās atmiņas no dzīves vecāku mājās ir sēņošana kopā ar vectēvu netālajā mežiņā. «Sēņu bija tik daudz, ka ar tukšiem groziem mājās nemaz nevarēja pārrasties,» atceras Viktors. Šī nodarbe viņam tīk vēl joprojām, taču šogad mežs nav bijis dāsns: «Pārāk sausa vasara, tas sēnēm nenāk par labu. Ziemai nekā nepaliks.» Viktora ģimene ik rudeni mežā ievākto «ražu» sagatavo ziemas krājumiem – kaltē mērcēm, soļankai vai marinē. «Sēņu ēdieni ir mūsu firmas zīme,» saka Viktora dzīvesbiedre Valija.Viktors labi atminas arī skolas gadus. Pirmās četras klases viņš mācījies krievu plūsmā Ziemeļu skolā, pēc tam – Iecavas vidusskolā. «Vislabāk man padevās eksaktās zinības. Matemātikā un ķīmijā bija labi pasniedzēji,» atceras gaviļnieks. Kad iecienīto ķīmijas skolotāju Mihailu Gorski nomainījis cits pedagogs, sekmes pasliktinājušās: «Mācījos uz vieniem divniekiem, taču, kad atgriezās iepriekšējais skolotājs, atkal pelnīju piecniekus.» Kad mācību pārzine vaicājusi par krasajām atzīmju svārstībām, Viktors viņai skaidri un gaiši atbildējis, ka neviens cits tik labi kā Gorskis mācību vielu nevar izskaidrot. Piecītis par mazSkolā šad tad pastrādāti arī blēņu darbi. Viens no klasesbiedriem, Viktoram nemanot, iemetis ar krītainu sūkli. «Es atvēzējos, metu, bet – garām!» Draugs pieliecies, un sūklis apgāzis kaktusu, kas savukārt izsitis logu. Uzzinājis, ka jauns logs maksā teju vai piecus rubļus, puisis ar mātes doto naudaszīmi devies pie audzinātājas. «Viņa man teica – ar piecīti nepietiks, vajag desmit reižu vairāk! Tā arī naudu no manis nepaņēma. Tikai vēlāk sapratu, ka tas bija brīdinājums, lai nekas tāds vairs nekad neatkārtojas,» smaida jubilārs.Pēc skolas Viktors armijā nav iesaukts veselības problēmu dēļ. Par to viņš juties apbēdināts, jo, līdzīgi citiem jauniešiem, gribējis izbaudīt asākas izjūtas militārā vidē. «Vēlāk gan biju laimīgs, ka armijā nebija jāiet,» saka Viktors. Domas mainījušās, kad no dienesta Baltkrievijā galīgi piekauts pārradies labākais draugs.Jūt dēla siltumuDarba gaitas Viktors sācis Iecavas kolhozā, kur jau strādājis brālis Ivans. Pēc teju 20 gadiem elektriķa amatā viņš kļuvis par atslēdznieku «Balticovo» ražotnē. Tur iepazinies ar Valiju: «Tā bija sagadījies, ka līdz 30 gadiem biju vecpuisis!»Valijas dēlu Agri Viktors pieņēmis kā savu bērnu, abiem izveidojušās ļoti labas attiecības. Arī tagad, pusotru gadu, kopš Agri pieveicis ļaundabīgs audzējs, Viktors viņa klātbūtni jūtot ik dienu. Katrs stūrītis mājā, kuras labiekārtošanā dēls, būdams celtnieks, pielicis savu roku, izstarojot siltumu. «Viņš ir ar mums. Es to jūtu,» skumji nosaka Viktors. Tādu pašu mīlestību sniedz arī mazmeitiņa Evelīna, kas ar pārējiem viesiem ciemos brauks sestdien.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Īstens zemgalietis no bērna kājas

Kategorijas