Tikusies ar Ulmani

2009. gada 16. oktobris 00:00

90 gadu jubileju svin Jūlija Vītoliņa.Baušķeniece Jūlija Vītoliņa ir un vienmēr bijusi īsta darbarūķe – pat domas par mierīgu pasēdēšanu, saliekot rokas klēpī, un nekā nedarīšanu jubilāre no galvas vienmēr dzinusi laukā tik ātri, cik vien iespējams. Arī tagad viņa labprāt rosītos un knosītos, taču kājas vairs neklausot, tādēļ atliekot vien noraudzīties, kā ar visu tiek galā ģimenes jaunākās atvases. «Laikam jau visam savs laiks pienāk,» nedaudz nopūšoties, teic jubilāre. Viņa ir lepna, ka darba mīlestību nodevusi arī nākamajām paaudzēm. Dzimst kartupeļu laukāPar gadījumu, kā reiz pati šādu dāvanu saņēmusi no savas mātes Annas, gaviļniecei tagad smiekli nāk: «Burtiski esmu dzimusi kartupeļu laukā.» Jūlija skaidro, ka viņas mamma devusies palīgā radiem, neņemot vērā dažādus aizrādījumus. «Gribēja izpalīdzēt it visiem un visur arī šādā stāvoklī,» stāsta baušķeniece. Tas noticis pie radiem Lietuvā, pie kuriem viņi padzīvojuši aptuveni sešus gadus. Ģimene Latvijā atgriezusies 1925. gadā un tolaik apmetusies pie tēva mātes brāļa Mazzalves pagasta Ērberģē. Jubilāre teic, ka ap māju «Pempes», kur ģimene tolaik mitinājusies, pleties liels mežs, tādēļ tēvam Pēterim darba bijis daudz. Strādājot par mežstrādnieku, viņš nereti palīgā saucis gan visus piecus dēlus, gan vienīgo meitu – Jūliju.Pēc mācībām vietējā skolā un Saulaines tehnikumā, kur apgūta mājturības profesija, gaviļniece darba gaitas 15 gadu vecumā sākusi veikalā Mazzalvē – piestrādājusi par palīdzi. Taču tas nav turpinājies ilgi, jo vienu dienu pie viņas negaidīti ieradušies pagasta izpildkomitejas pārstāvji. «Viņi teica, ka man turpmāk vajadzēs strādāt par finansisti. Biju šokā, jo nespēju iedomāties, ka ar nelielo pieredzi ko tādu varētu veikt,» atceras Jūlija. Savs «bērnudārzs»Kopumā šajā darbā viņai gājis labi, nostrādājusi trīs gadus. Iespējams, būtu darījusi to arī ilgāk, ja dzīves ceļi nebūtu krustojušies ar vīru Kārli. Tā kā viņš bija milicis, ik pa laikam ticis pārcelts uz citu pilsētu, kam pielāgojās arī Jūlija. «Pirms pārcēlāmies uz Bausku, dzīvojām arī Jelgavā un Smiltenē,» stāsta jubilāre.Šeit Jūlija 20 gadu strādājusi izpildkomitejā, tad vēl pāris gadu veikusi dažādus saimnieciskos darbus, kā arī bijusi dežurante kopmītnēs. Arī tad, kad 1989. gadā ar 47 gadu stāžu baušķeniece nolēma doties pensijā, viņai nekādas vēlmes atpūsties neesot bijis. «Tā kā tajā laikā ar bērnudārziem bija, kā bija, vecāki savus bērnus pa dienu atstāja pie manis,» atklāj Jūlija. Ar tiem kopā viņa devusies uz netālo dārziņu Mēmeles krastā. «Pa visiem šiem gadiem esmu uzraudzījusi 35 ģimeņu 37 bērnus,» lepojas gaviļniece. Labi palīgi viņu pieskatīšanā bijuši gan nedaudz lielāki kaimiņu bērni, gan pašas mazbērni. Vītoliņu ģimenē izaudzis dēls, divi mazbērni un pieci mazmazbērni.Cer uz pārmaiņāmPar vieniem no saviem dzīves skaistākajiem mirkļiem baušķeniece sauc tās reizes, kad vaigu vaigā tikusies ar kādreizējo Latvijas Republikas prezidentu Kārli Ulmani. Pirmo reizi tas bijis Dziesmu svētkos Rīgā, kur viņš dalībniekiem devis konfektes, taču otrā tikšanās bijusi neformālākā vidē – netālu no kādreizējās mājvietas Ērberģē. «Braucot pāri tiltam, notika nelaime, un viņa mašīna ielūza. Kad to ar zirgu palīdzību bijām izvilkuši, ielūdzām viņu nedaudz paciemoties pie mums,» stāsta Jūlija.Gaviļniece cer, ka reiz pienāks laiks, kad parādīsies vēl viens Ulmanis un uzlabos situāciju valstī: «Tik ātri tas gan nenotiks vis, jo Latvijas iedzīvotāji ir stipri mainījušies, viņi vairs nav tādi kā toreiz. Atveseļošanās būs ilga un grūta, bet būs.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Tikusies ar Ulmani

Kategorijas