Neaizmirstama nakts uz «āzīša»

2009. gada 23. oktobris 00:00

55 gadu jubileju svin Valentīna Baļčūne.Brunaviete Valentīna Baļčūne sevi raksturo kā ļoti vienkāršu sievieti, kuras ikdiena paiet, rosoties pa mājām. «Šķiet, pa šiem gadiem esmu mainījusies, jo agrāk gāju kā pa gaisu,» smejas gaviļniece. No bērnības nedarbiem viņai atmiņā palikuši gadījumi, kad negribējies iet uz skolu: «Samērcēju kājas peļķē un devos uz mājām. Mammai teicu, ka iežāvos grāvī, un viņa man pāris reižu arī noticēja. Taču vienreiz viņa mani pieķēra, un tad nu es gan dabūju kārtīgi pa mizu.» Garlaicīgi neesotNeraugoties uz to, ka mamma izturējusies ļoti stingri, meita viņu ļoti mīlēja un cienīja: «Ļoti bieži pēc skolas devos viņai palīgā slaukt govis sovhozā. Vispār jau patika to darīt, jo visur apkārt bija dzīvnieciņi.» Pēc Mežgaļu skolas beigšanas Valentīnai bijis grūti izlemt, ko viņa dzīvē tālāk gribētu iesākt, jo labi spējusi sevi iedomāties jebkurā profesijā: «Māsīca mani aicināja doties uz poligrāfiem, bet lielais konkurss studentu uzņemšanā mani nedaudz nobiedēja, tāpēc es līdz tam nemaz nenonācu.» Drīzumā viņa saņēmusi piedāvājumu strādāt bērnudārzā, kur neilgu laiku bija gan auklīte, gan pavāre. Tālāk sekojis palīdzes darbs ēdnīcā un laborantes amats katlumājā.Kad 90. gadu sākumā bijušais sovhozs «Rainis» sabrucis, Valentīna, tāpat kā lielākā daļa tā strādnieku, palikusi bez darba. Ilgi nedomājot, kas nu tagad notikšot, gaviļniece pielāgojusies mājsaimnieces dzīves ritmam, kam ļaujas arī pašlaik. «Nav tādu dienu, kad man būtu garlaicīgi. Vienmēr ir, ko darīt,» saka Valentīna.Viena no jubilāres vismīļākajām nodarbēm ir žurnālu lasīšana. Tajos tiek meklēta informācija par tautas dziedniecības līdzekļiem un ēdienu receptes, pēc kurām vēlāk tiek pagatavoti visādi meistarstiķi. Lieti noder arī iemaņas, kas reiz apgūtas, strādājot ēdnīcā. Vīrs Vitālijs visvairāk iecienījis rauga pankūkas un maizes zupu, taču to sieva gatavojot diezgan reti. «Esmu nedaudz par slinku tam,» atzīstas dzīvesbiedre. Vēl Valentīna labprāt darbojas dārziņā, ada un klausās Latvijas Radio 2, bez kura savu ikdienu nespētu iztēloties. Viņasprāt, sliktas dziesmas šajā ēterā neviens neatskaņo. Mūziku šajā ģimenē cienot ikviens – meitām Jolantai, Inesei un Solvitai ir laba balss, savukārt vīrs spēlē akordeonu un sintezatoru. Salu nejūtGluži labi Valentīna atceras to vakaru, kad abi ar vīru sapazinušies: «Tas bija 7. novembris, kad devāmies ar draudzeni uz klubu svinēt Oktobra svētkus. Pēc dančiem draudzene bija ar savu puisi kaut kur aizlaidusies. Pamanījis, ka esmu palikusi viena, pie manis pienāca viens no kluba mūziķiem un aicināja aizvest ar motociklu uz mājām.» Liktenīgo tikšanos ar puisi, kas kļuva par viņas vīru, brunaviete nekad neaizmirsīšot: «Tā nu mēs abi braucām uz mazā mocīša, ko Vitālijs sauca par «āzīti», zināju, ka ārā ir ļoti auksti, bet es to kaut kā nejutu.» Arī tagad, kad kopā jau nodzīvoti vairāk nekā 30 gadu, šīs pašas dzirkstis abos virmo tāpat kā toreiz. «Kad vīrs pārnāk mājās un uzspēlē kādu skaistu dziesmu, jūtos lieliski. Labāk nemaz nevar būt,» teic Valentīna.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Neaizmirstama nakts uz «āzīša»

Kategorijas