Ar sensācijas pieskārienu

2009. gada 20. novembris 00:00

121

Jubileju svin Andrejs Indāns Iecavā.Dienu no dienas jau 30 gadu, gandrīz vienmēr ģērbies uzvalkā un rotājies ar šlipsi, iecavnieks Andrejs Indāns dodas uz savu mīļoto darbavietu – Iecavas vidusskolu. «Jā, apģērba ziņā esmu diezgan konservatīvs,» paskaidro ģeogrāfijas pasniedzējs. Taču to pašu par mācību vielas pasniegšanu viņš nevarētu apgalvot vis, «vecās un pārbaudītās» metodes uz mūsdienu jaunatni vairs nedarbojoties.«Katrā stundā vajag sensācijas momentu. Ja arī skolēns tik daudz nav iemācījies, tad vismaz uzzinājis ko jaunu un interesantu,» tā uzskata Andrejs. Savas stundas viņš interesantākas padara arī ar nelielām diskusijām, kurās kopā ar audzēkņiem, neatkarīgi no mācību vielas, runā par jaunumiem pasaulē. Pārsvarā tās esot kādas dabas parādības vai katastrofas. Nesen apspriesta arī nelielā zemestrīce Mazirbes apkārtnē.«Nē, par meteorītu gan mēs nerunājām. Pirmdien jau bija skaidrs, ka tas bija viltojums. Tā arī audzēkņiem pateicu, ka esam pazemoti visas pasaules priekšā,» stāsta gaviļnieks. Taču kopumā, pēc viņa domām, tādu skolēnu, kuriem viela neinteresētu, ir maz, jo tagadējā paaudze ir daudz gudrāka. «Padomju laikos bērni bija bezrūpīgāki, jo darbs pēc skolas bija nodrošināts. Taču tagad ir daudz jāmācās, lai ko sasniegtu. Priecājos, ka mani audzēkņi, atskaitot dažus indivīdus, to ir sapratuši,» tā jubilārs. Noņem «radziņus»Par to, ka jaunatnei ir daudz vairāk jāmācās, Andrejs pārliecinās, ik reizi atverot mācību grāmatu. «Teikšu, ka ir jāzina pat pārāk daudz. Smadzenes nav bezizmēra, taču to grāmatas veidotāji un tie cilvēki, kas strādā Izglītības ministrijā, nav sapratuši,» uzskata skolotājs. «Lūk, piemērs!» Atšķirot grāmatu, iecavnieks norāda uz izceltu rāmi ar noderīgu informāciju lapas stūrītī. Tajā rakstīts, ka ozona slāņa biezumu mēra Dobsona vienībās. «Aizeju pie fiziķa un prasu, vai viņš kaut ko par to zina. Izrādās, ka ne. Ja jau viņš nezina, kāpēc par to būtu jāmācās bērniem?» Liekas problēmas radot arī termini, kas aizgūti no svešvalodas, piemēram, dabas zonu nu jau ir jāsauc par biomu. Tad nu skolotājam stunda jāsāk vārdiem: «Šodien mums ir jāapgūst šitas, bet cilvēcīgi tas skan šādi...»Grūtāk klājas ar pamatskolas vecuma audzēkņiem, kas, viņaprāt, katrs pats sevi uzskata par visgudrāko, bet pārējos uztver par muļķiem. «Būt padsmitgadniekam ir slimība, kas ir jāizslimo. Kad iestājas sešpadsmit gadu, tad jau neprognozējamais jaunietis ir kļuvis pavisam cits cilvēks.» Tieši pamatskolas vecuma skolēni lielākoties veidojuši viņa audzināmās klases, tādēļ prieks par to, ka nepaklausīgajiem bērniem «radziņi» noņemti un kādi viņi tālāk nodoti vidusskolai, ir neviltots. «Skolotājs nav nekāds Dievs debesīs. Šad tad arī pašam iznāk pieļaut kādu kļūdu. Taču tādos gadījumos es izeju klases priekšā un skolēniem publiski atvainojos,» stāsta Andrejs.Tuvākais galamērķisPar ģeogrāfijas pasniedzēju mācīties viņš savulaik devies, jo doma par to, ka praksē varēs apceļot plašo Padomju savienību, bijusi vilinoša. Taču interesanti bijuši ne tikai braucieni uz Baikāla ezeru, Kolas pussalu, Ukrainu, Karpatu kalniem, bet saistošs licies arī mācību process. Arī pašlaik, ja esot iespēja un maciņš atļaujot, gaviļnieks labprāt ceļojot. Pirms kāda laika pabūts gan Tatru kalnos Slovākijā, gan Grieķijā. Andrejs labprāt dotos arī uz Maltu, jo tā valdzina ar interesantu kultūru un vēsturi, taču tam vēl ir laiks. Svarīgs ceļojums, kurā iecavnieks cerot aizbraukt vasarā, ir uz Zviedriju, jo viņš vēlas ciemoties pie vienas no meitām.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Ar sensācijas pieskārienu

Kategorijas