Sapnī ieliek visu sirdi

2009. gada 27. novembris 00:00

143

40 gadu jubileju svin Mārīte Jankauska.Zemnieku saimniecība «Rodes asni» ir brunavietes Mārītes Jankauskas mūža lielākais aicinājums. Šāda vide kādreizējo rīdzinieci saistot jau kopš agras bērnības. Savulaik pat desmit kilometru tālais ceļš pie lauku tantes Tukuma apkārtnē, kas bijis jāveic kājām, jo autobuss tālāk nav vedis, prieku un spēku, ar kādu viņa iesaistījusies lauku darbos, nav mazinājis. Veido puķu pušķusMārīte īsti nevarētu apgalvot to pašu par saviem vecākiem, ka arī viņiem viss ar dabu saistītais ir ļoti tuvs sirdij. Tētis savulaik strādājis par atslēdznieku, bet tad kļuvis par masieri. Savukārt mamma ar vairāku augstskolu izglītību parasti bijusi nokrāvusies ar pamatīgiem papīru kalniem, strādājot par priekšnieci dažādās iestādēs.«Šķiet, mammai tomēr bija kāda patika, jo brīvais laiks ar mani tika pavadīts, rušinoties mazdārziņā. Taču varbūt tas bija arī tāds glābiņš, lai kaut nedaudz atpūstos no saspringtā darba grafika un ikdienas kņadas,» pieļauj jubilāre. Šajā dārziņā, kas atradies pavisam netālu no mājvietas Imantā, audzētas dažādas puķes, kuras Mārīte pārdevusi vietējā tirgū. «Man bija kādi divpadsmit gadi, kad to sāku darīt. Toreiz biju pirmā šajā apkārtnē un, iespējams, arī visā Rīgā, kas tirgoja puķu pušķus, kas sastāvēja no dažādiem ziediem. Par klientiem nevarēja sūdzēties, nāca veseliem bariem,» tā brunaviete. Zelta rokas kliedē vientulību Neilgi pēc tam, kad Mārīte pabeigusi mācības par agronomi dārzkopi Bulduru sovhoztehnikumā, vecāki meitas lielākā sapņa īstenošanai panākuši pretī, iegādājoties zemesgabalu ar mājiņu Brunavas pagasta Budbergā. «Šeit ierodoties, biju nelielā šokā, jo viss īpašums bija piemētāts ar stikla lauskām un citām drazām. Taču arī tas manu prieku par visskaistāko dāvanu – savu lauku īpašumu – nekliedēja,» atceras gaviļniece. Uz šejieni viņa kopā ar dēlu Elviju no pirmās laulības pārcēlusies 1991. gadā. «Iesākumā jaunajā dzīvesvietā jutos nedaudz vientuļa, tāpēc es katru nedēļas nogali braucu uz Rīgu, lai vienkārši pabūtu cilvēkos. Taču tad es iepazinos ar otro vīru Edgaru, un vairs neko citu man nevajadzēja,» stāsta zemniece. Ar Edgaru, kuram, pēc viņas domām, ir īstas zelta rokas, abi kopā izaudzinājuši vēl četrus apburošus bērnus – Heviju, Kasparu, Sintiju un Džinetu.Savulaik, kad ģimene paplašinājusies, mazais divistabu namiņš saimei kļuvis par šauru, tādēļ paplašināta arī saimniecība, piepērkot klāt netālu esošo zemi ar Līvānu tipa māju, kas nodota dzīvošanai lielākajām atvasēm.No dažām lietām jāatsakāsNeraugoties uz to, ka darba 72 hektāru lielajā saimniecībā ir gana, turklāt graudus, sīpolus, kartupeļus un citu saražoto produkciju Mārīte vakaros vedot uz nakts tirgu galvaspilsētā, laiks ģimenei tomēr tiekot atrasts. Brunaviete ir arī Mežgaļu skolas vecāku padomes priekšsēdētāja. «Tā, ka pilnīgi visu varu paspēt, nav. Ir lietas, no kurām vienkārši jāatsakās,» secina jubilāre. Savulaik bez labības un dārzeņiem audzēti un tirgoti arī ziedi, taču no tiem nācies atteikties, jo tad lauku darbi ieilguši līdz vēlai naktij. «Gribētu kādreiz aizbraukt arī uz kādu tālāku valsti, piemēram, Grieķiju,» stāsta Mārīte.Savu apaļo jubileju brunaviete gan neatzīmēšot. «Esmu māņticīga. Esmu dzirdējusi, ka tieši četrdesmit gadu dzimšanas dienu nedrīkst svinēt, jo tas esot tāds pārejas vecums. Nekas, svētkus sarīkošu pēc gada. Ja arī kāds ciemiņš šonedēļ ieradīsies, tad, protams, es viņu prom nedzīšu. Ar kaut ko pacienāšu, un tas arī būs viss.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Sapnī ieliek visu sirdi

Kategorijas