Šurpu turpu

2009. gada 4. decembris 00:00

50 gadu jubileju svin Edvīns Zunde.Edvīns Zunde ir īstens baušķenieks – šeit dzimis un audzis, skolojies un vairākus gadus strādājis. Arī tagad, kad lielākā daļa dienas tiek aizvadīta Rīgā, strādājot a/s «Latvijas Gāze», gaviļnieks katru vakaru atgriežas savā mīļajā pilsētā. «Nekur citur nejūtos tik labi kā mājās. Dzīve mazpilsētā ir daudz lētāka un mierīgāka,» tā baušķenieks.Atgriezies no darba, Edvīns vispirms ienes malku. Sēžot pie paša mūrētās krāsniņas, klausoties nomierinošos sprakšķos, kā arī pārlapojot laikrakstus, baušķenieks atpūšas no saspringtās dienas. «Līdz pilnai laimei pietrūkst vienīgi savas pirtiņas,» atzīst jubilārs. Vecajā mājā siltā ūdens nav, tādēļ mazgāties jādodas uz pilsētas pirti vai pie draugiem. «Vismaz ir labs iemesls, lai dotos ciemos,» joko Edvīns.Interese nav zudusiBērnībā gaviļnieku aizrāvusi vēsture: «Ļoti patika lasīt Laimoņa Pura grāmatas. Toreiz domāju, ka nākotnē kļūšu par arheologu.» Skolas laikā parādījusies arī patika pret sarīkojumu dejām un fotografēšanu: «Kā tik kāds pasākums, tā bildēju.» Tam piekritīšot ikviens, kas būs pāršķirstījis baušķenieka fotoalbumu, objektīva priekšā Edvīns pozējis tikai retu reizi.Nevarētu teikt, ka viss, kas agrāk interesējis, gadu gājumā ir kaut kur zudis. Vēl neiepazītus vēstures notikumus Edvīns uzzina, lasot žurnālu «Ilustrētā Zinātne» vai kādu grāmatu, bet kājas tiekot izlocītas, vasarā apmeklējot Kantrimūzikas festivālu. «To iecienījuši arī daudzi draugi. Kad viņi visi sabrauc ciemos no dažnedažādām Latvijas vietām, tad mūsu pagalmā slejas īsta telšu pilsētiņa,» stāsta jubilārs.Iemūžina «dūmu svētkus»Pēc Bauskas 1. vidusskolas beigšanas gaviļnieks, iespējams, ietekmējoties no saviem vecākiem, pievērsies praktiskākām lietām, mācījies par būvdarbu vadītāju Rūjienas 5. tehniskajā skolā. Pēc tam sekojis dienests armijā. «Divas nedēļas pirms došanās dienēt mēs vēl paguvām apprecēties,» stāstījumu pielabo sieva Ausma. «Tā nu es viņai sūtīju vēstules no Baltkrievijas. Nevarējām sagaidīt, kad atkal būsim abi kopā,» turpina Edvīns.Atgriezies mājās, baušķenieks sācis darbu kādreizējā Bauskas mežrūpniecības saimniecībā. Tur viņš celtniecības brigādē pildījis podnieka pienākumus. «Jā, krāšņu mūrēšana man toreiz pat kļuva par tādu kā hobiju,» teic Edvīns. Viņam ir arī fotoalbums, kurā iemūžinājis savus veikumus pirmajos «dūmu svētkos». Līdz ar valsts neatkarības atgūšanu uzņēmums likvidēts un darba gaitas Edvīnu aizvedušas līdz Rīgai, kur piecus gadus nostrādājis a/s «Latvijas Metāls», tad štata vieta «noīsināta».Pēc neilga laika, kas pavadīts bez darba, baušķenieks kļuvis par inženieri rūpnieciskajā jomā a/s «Latvijas Gāze», kur strādā joprojām. Taču amats gan ir mainījies, pašlaik baušķenieks ir vadošais inženieris klientu piesaistes daļā. Viņa ikdienas pienākumos ietilpst viss, sākot ar potenciālo klientu atrašanu līdz līguma slēgšanai un gāzesvada ievilkšanai: «Praktiski tas ir darbs ar cilvēkiem – informēšana, iedrošināšana, pārliecināšana.» Emocionāla šķiršanāsGandrīz vaigu vaigā ar viņu strādā arī dēls Artūrs, kas pilda tieši tādus pašus pienākumus, tikai priekšnieks ir cits. «Iznāk tā, ka jau trešā paaudze ģimenē strādājusi šajā uzņēmumā,» secina Edvīns. Vecākais dēls Ģirts nesen ar sievu un dēlu Gustavu pārcēlies uz Angliju, kur atradis darbu pastā. Šķiršanās no divgadīgā mazdēliņa bijusi emocijām pilna: «Tajā dienā Gustavs zināja, ka būs jābrauc prom, taču viņš nezināja, ka vecvecāki viņam nebrauks līdzi.» Nu jau pāris gadu ārzemēs dzīvo arī Edvīna māsa.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Šurpu turpu

Kategorijas