Dzīvīgais māla pikucis

2009. gada 11. decembris 00:00

Fonā skan klusa mūzika, deg sveces. Pie gara galda Mārtiņš un Mareks ripina un mīca māla pikučus. Pamazām veidojas trauku aprises. Abi darbojas ar lietpratēju nopietnību.Te nav ne mākslas skola, ne keramikas pulciņš, bet gan Bruknas Kalna svētību kopienas darbnīca. Vairākiem tās iedzīvotājiem keramika šogad kļuva par aizraušanos, kas nomierina un palīdz atgūt pārliecību par sevi.Zentas Mauriņas memoriālajā mājā Grobiņā vakar, 10. decembrī, atklāja Kalna svētību kopienas un Skrundas novada Lēnu kopienas iedzīvotāju keramikas izstādi. Tā bija pirmā reize, kad jaunieši piedalījās savu darbu ekspozīcijas atvēršanā. Dažiem izstāžu iepriekšējie apmeklējumi saistās ar pamatskolas laiku, bet citi šādu faktu nemaz neatceras.Kopienas iemītnieku līdzšinējā dzīve ir bijusi kā brikšņiem aizaugusi taka. Apņemšanās to mainīt ir atvedusi uz kristīgo kopienu, kurā jaunie cilvēki bez medikamentiem cenšas tikt vaļā no dažādām atkarībām. Terapija ir lūgšanas, fizisks darbs un radošas aktivitātes – veidošana, gleznošana, teātra spēlēšana. Mākslas nodarbības vada brīvprātīgi profesionāļi, kuri Bruknā ierodas no dažādām Latvijas vietām. Pirms dažiem gadiem kopienā tika iekārtota lieliska keramikas darbnīca, bet ārā uzbūvēts ceplis. Tas ir paveikts ar kopienas draugu – nevalstiskas mākslinieku organizācijas «Pūdnīku skūla» dalībnieku un pieredzējuša meistara Evalda Vasilevska – atbalstu.Vakari paiet veidojot Zināšanas un pieredzi kopienai nenogurstoši velta Terēzija Lasmane – pensionēta skolotāja no Iecavas novada. Viņa specializējas dažādu integrācijas projektu izstrādē. Šogad atbalstītais projekts bija veltīts kopienas jauniešu integrācijai sabiedrībā ar mākslas nodarbību palīdzību. Tika nopirkts jau sagatavots māls un veidošanas instrumenti. Pirmās nodarbības vadīja keramikas skolotāja. Kad pamatiemaņas bija apgūtas, kopienas puiši sāka strādāt patstāvīgi.Daudziem liels stimuls bija gatavošanās projekta noslēguma izstādei Grobiņā, bet Mārtiņš un Mareks piepeši atskārta, ka bez veidošanas vakaros vairs nevar iztikt. Viņiem tika uzticēts izgatavot Ziemassvētku dāvanas kopienas draugiem un mecenātiem. Radošo brīvību neviens neierobežoja. Puiši varēja izvēlēties, kādas formas un izmēra trauciņus veidot. Jau pāris nedēļu abi ik vakaru pavada Bruknas muižas Ēģiptes zālē, kas pielāgota keramiķu darbam.Mārtiņš stāsta: «Virpu neizmantojam, mālu veidojam ar pirkstiem. Sākumā ļoti uzmanīgi vērojām, kā to dara skolotāja, līdz paši iemācījāmies. Veidot ir tik patīkami! Tas ir mierīgs, skaists process, kad netraucē nekādas domas, jo visa uzmanība tiek koncentrēta uz topošo darbu.»Ziemassvētku dāvanas labvēļiem būs nelieli, funkcionāli trauki. Mārtiņš nolēmis gatavot cukura trauciņus ar vāciņiem. Kad forma ir gatava, ar koka irbulīti virsmā iegravē punktotas joslas, vienkāršus ornamentus. «Vados pēc izjūtām,» jautāts par ornamentu izvēli, saka jaunais podnieks, «uzlūkojot jau gatavo, ceplī apdedzināto darbu, pārņem milzīgs prieks. Tad iedomājos, ka pirmo reizi mālu rokās paņēmu tikai šī gada vasaras beigās, bet jau esmu tik daudz iemācījies!» Ziemassvētku dāvanas Mārtiņš gatavošot arī mammai un tuviniekiem, un pirmo reizi to paveikšot savām rokām.Bļoda kā acuraugs Līdzīga pieredze ir arī Marekam. Viņš demonstrē, kā no māla pikas, to viļājot plaukstās un padarot pakļāvīgu, vispirms tiek veidota trauka pamatne, pakāpeniski «pieaudzējot» apjomu.Savu pirmo darbu – lielu, skaisti fakturētu, dūmakaini melnu, apdedzinātu bļodu – Mareks glabā kā acuraugu. «Es to rādu visiem. Brīžiem pat nespēju noticēt, ka pats to esmu veidojis,» autors vaļsirdīgi atzīstas.Keramiķes iemaņas apgūst arī kopienas vadītāja Aiva Peņinberga. Viņa teic, ka podnieka Evalda Vasilevska entuziasms nevienam nav ļāvis palikt malā. Arī Aiva ir pārvarējusi nedrošību un sākusi veidot. «Tagad ar sajūsmu raugos uz kopienas puišiem. Viņu aizrautība ir vislabākais kopienas īstenotā integrācijas projekta rezultāts,» spriež Aiva.Katram sava sāpe Kopienas režīmu un nosacījumus iztur tie, kas patiešām vēlas mainīt savu dzīvi un sakārtot vērtību sistēmu.«Šeit katram ir sava sāpe. Brīžiem jūtamies kā mazi bērni, kuri nevar iztikt bez tēva klātbūtnes un vadības. Domās visu laiku ir saspīlējums. Uzņemot sirdī Dievu, lūdzot, lai Viņš mūs mainītu, pakļaujoties stingrai disciplīnai un daudz strādājot, rodas cerība, ka turpmākā dzīve neaizritēs tukšgaitā. Es biju vientuļš, atkarīgs, iztukšots, bez nākotnes izredzēm. Pats nezināju, ko iesākt, lai no tā atbrīvotos. Ilgi tā arī dzīvoju – ar vienu roku vēl krastā turēdamies. Bruknas Kalna svētību kopienā uzturos mēnesi, bet vispirms nokļuvu Lēnu kopienā. Es ticu, ka viss mainīsies uz labu, jo manī atgriežas paļāvība un vēlme sasniegt ko vairāk, nevis bezmērķīgi eksistēt,» tā Mārtiņš.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Dzīvīgais māla pikucis

Kategorijas