Brīnumiem ir jātic

2009. gada 18. decembris 00:00

70 gadu jubileju svin Aivars Kučinskis Īslīces pagastā.Īslīcietis ir pierādījis, cik liela nozīme dzīvē ir gribasspēkam. Kad pirms pāris gadiem Aivars smagi saslimis un no slimnīcas atgriezies mājās uz nestuvēm, ārsti guļošam un klusējošam kungam neko labu nav paredzējuši, taču brīnums ir noticis.Aivars bez ģimenes locekļu palīdzības nav spējis darīt neko, nav pat runājis. Tas tā turpinājies līdz brīdim, kad ciemos atbraucis vecākais mazdēls Kārlis un opīša klātbūtnē paziņojis, ka drīzumā precēsies. Aivars, visiem par lielu pārsteigumu, sācis runāt. «Man Kārļa kāzās ir jābūt,» vīra vārdus citē sieva Brigita. No tā brīža īslīcieša veselības stāvoklis progresējis tik ļoti, ka ar savu klātbūtni varējis pagodināt mazdēlu viņa kāzās. «Un tad nāca vēl viens pārsteigums. Atskanot mūzikai, viņš izteica vēlmi dejot. Šāds prieks manam Aivariņam tika sagādāts,» stāsta dzīvesbiedre. Neticamais skats, kā viņš veselu deju ar meitu nodejojis, esot iemūžināts arī videofilmā. Vēlējies pasargāt Meita Inga Dambe stāsta, ka par daudz ko tēvam var pateikties, bet bērnībā to nav apzinājusies. «Bija daudzas lietas, par ko uz viņu skolas gados biju dusmīga. Tēva darbavieta, toreizējā milicijas ēka, atradās iepretim Bauskas pamatskolai,» stāsta Inga. «Pēc skolas vajadzēja pa taisno doties mājās. Nedrīkstēju kopā ar citiem bērniem dauzīties vai, piemēram, ziemā šļūkt pa tā saucamo «milicijas kalniņu». Ja kaut kas tāds notika, logs tētim uzreiz bija vaļā un atskanēja rājiens.»Tagad Inga saprot, ka tēvs viņu vēlējies pasargāt, jo viņš, vadot izmeklēšanas nodaļu, ar visādiem negadījumiem saskārās ik dienu. «Atšķirībā no citiem bērniem es nevarēju nākt sūdzēties, ka man kāds nodarījis pāri. Solījās pat mani nopērt, ja es tā darīšu. Viņš man iemācīja ar savām problēmām tikt galā pašai,» atklāj Inga. Visādas gudrības nepierastā veidā jubilārs mācījis arī saviem mazbērniem. Pasaules valstu tradīcijasAr milicijā notiekošo Aivars savulaik iepazīstinājis gan meitu, gan sievu, ņemot viņas līdzi uz darbavietu un izbraukumos. «Brīnījos, kā viņš ar saviem pienākumiem tika galā, jo itin bieži nācās redzēt īstas šausmu ainas, piemēram, biju vietā, kur gājis bojā motociklists. Es nevarēju pat uz to pusi paskatīties, bet vīrs gāja klāt un mēģināja izdibināt nelaimes cēloņus,» atceras Aivara dzīvesbiedre Brigita. Pēc piecpadsmit gadiem šajā amatā Aivars izlēmis pamest darbu. «Viņam nācās saskarties ar negadījumu, kurā cieta bērns. Ar to viņam bija par daudz, līdzīgam notikumam viņš vairs emocionāli nebūtu ticis pāri,» tā Brigita.Mierīgākā darba vietā – Grenctāles robežpunktā – gaviļnieks sācis strādāt līdz ar valsts neatkarības atjaunošanu. Viss ēku komplekss uzcelts laikā, kad viņš tur bijis priekšnieks. Tolaik Aivars devies arī dažādos komandējumos un no citām pasaules valstīm mājās pārvedis tur vērotās tradīcijas. Fascinējis, piemēram, tas, ka cilvēki Kanādā Ziemassvētkus gaida veselus divus mēnešus. Tad nu viņš, pārbraucis mājās, kopā ar ģimeni nolēmis darīt ko līdzīgu – Ziemassvētku egles dekorēšanu sākuši jau novembra vidū. «Nu labi, šogad mēs bijām nedaudz aizmāršīgāki, egli izdekorējām nedaudz vēlāk kā parasti, taču akurāt kā uz papa jubileju sanāca,» priecājas meita Inga.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Brīnumiem ir jātic

Kategorijas