Traki aktīva dzīvesveida piekritējs

2009. gada 18. decembris 00:00

Aizraušanās. Neko vairāk par labiem apaviem nevajag.Tik ierasta lieta kā, piemēram, došanās uz tuvāko veikalu pēc maizes vai suņa vešana pastaigā 14 gadu vecajam īslīcietim Andrejam Dubaņevičam var izvērsties par visaizrautīgāko piedzīvojumu.Jaunieša kaimiņi pēc ilgstošiem novērojumiem ir nonākuši pie secinājuma, ka Andreju lēnā gaitā staigājam pa sētu vairs neieraudzīsi. Kopš 12 gadu vecuma Bauskas 2. vidusskolas 8.c klases skolnieks aizrautīgi pievērsies divām neparastām nodarbēm – «parkour» un «freeruning» –, un puiša brīvais laiks aizrit vienā skraidīšanā, lēkāšanā un kūleņošanā pāri visdažādākajiem objektiem.Andrejs stāsta, ka iepriekš izmēģināts gan futbols, gan basketbols, taču neviens no šiem hobijiem nav spējis noturēt interesi. Pēc kāda «parkour» videomateriāla noskatīšanās internetā īslīcietis secinājis, ka ātrāka un efektīvāka nokļūšana apdzīvotā vietā no punkta A uz punktu B ir tas, ko viņš grib. Tikai jāiztēlojas, ka tas ir dzīvības un nāves jautājums. Jāpārvar dažādi šķēršļi: kāpnes, soliņi, barjeras, kā arī citi uz ietvēm atrodami priekšmeti. Šāda nodarbe ir vismaz izmēģināšanas vērta, jo tai nav nepieciešams īpašs ekipējums. «Galvenais – ir jābūt ērtiem brīvā stila apaviem, taču iesācējs var iztikt arī bez tiem,» skaidro Andrejs.Iztiek bez traumām«Un tā nu mēs ar draugiem centāmies savā setā atkārtot to, ko redzējām video,» stāsta Andrejs. Pēc neilga laika jaunajam hobijam nācis klāt arī «freeruning». «Tā atkal ir tāda ielu akrobātika,» paskaidro jaunietis. Atšķirībā no «parkour», tajā galvenais ir nevis sasniegt kādu konkrētu galapunktu, bet gan veikt pēc iespējas iespaidīgākus lēcienus un kūleņus.Laikam ejot, Andreja draugiem šāda nodarbe ir apnikusi, un jaunietis savā sētā palicis vienīgais, kas ko tādu dara. «Vienīgi tantītes, garām ejot, pabrīdina, lai uzmanos un nenokrītu uz galvas,» joko īslīcietis. Viņš atzīst, ka nekad nav guvis kādas nopietnas traumas. «Galvenais ir gribasspēks un ticība sev. Tad jau nekas nevar noiet greizi,» tā Andrejs. Protams, ka sākumā pievērsta lielāka uzmanība drošībai, piezemēšanai piemeklēts kāds mīksts pamats – spilveni un matrači vai arī smiltiņas. Taču tagad puisi vairs neuztrauc tas, ka kūleņiem ieplānotā piezemēšanās ir kaut vai no viscietākā materiāla, jo viņš par savām spējām ir pārliecināts. «Zinu arī, kad ir jāapstājas. Ja kāds mani sasmīdina, tad nogaidu, kamēr smiekli pāriet un varu turpināt,» stāsta jaunietis.Apgūst galvaspilsētuPašlaik gandrīz visas vietas un objektus savā dzīvesvietā Lauktehnikā Andrejs ir jau izmēģinājis, tāpēc priekšroka tiek dota jaunas vides apgūšanai galvaspilsētā. Tur viņš saticis vēl vienu domubiedru, ar ko pēdējā laikā kopā trenējoties. Viņaprāt, Rīgā ir daudz vairāk, ko darīt: ielas šauras un ļaužu pilnas, ēkas cita pie citas. «Pa jaunbūvēm gan es neskraidu. Negribu palikt bez galvas,» joko īslīcietis.Puisis īsti nav pārliecināts, kā ar savu hobiju varētu saistīt nākotni. «Nespēju iedomāties, ka varētu strādāt kādā birojā. Gribētos turpināt piekopt aktīvu dzīvesveidu. Varbūt kāds treneris? Es nezinu, man vēl pāris gadu skolā jāsēž,» tā Andrejs.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Traki aktīva dzīvesveida piekritējs

Kategorijas